Viens ir skaidrs - organismu ir nepārtraukti jāuzmana. Līdz tu esi zaudējis modrību, ar šausmām konstatē, ka "tas maita" atkal kaut ko rij, grauž un stumj māgā iekšā.
Un vēl ir viena lieta, mēs vairs sen neēdam tāpēc, ka jūtam izsalkumu. Vienkārši zinām, ka jābūt brokastīm, pusdienām, vakariņām un launagam kaut kur pa vidu un pa burzmu pastāv iespēja kaut ko uzkost. No rīta, kad organisms vēl nav lāga pamodies tam ielej iekšā kafiju. Ap 10-11 jau prasās ko taustāmāku, jo kuņģis ir pamodies un grib sākt strādāt. Tāpēc cilvēks pa retam iemet tajā kādu graužamu nieciņu. Pusdienas darbā, kā nu kuram. Nezin kāpēc, bet valsts mērogā ir noteikts, ka cilvēkam konkrēti no 12 līdz 12:30 ir jāgrib ēst, visiem, totāli ( neskatoties uz organismu īpatnībām, jo mēs taču esam dažādi, vai ne?) Pa to laiku ir jātiek līdz barotavai, ātrumā jāiestumj iekšā paika un jāpaspēj līdz darba vietai. Un astoņas stundas vienā pozā pie datoriem. Visas iekšas saspiestas, ātrumā iekostā paika nekur daudz necirkulē, krājas zarnās un viegli pūst. Vēders uzpūšas un gaida, kad organisms sāks daudz maz sakarīgu kustību, lai varētu ar muskuļu kustību iekustināt to drazu kaudzi, kas sakrājusies zarnās. Uz vakara pusi organisms pusotras stundas grozās virtuvē gar plīti un grib beidzot normāli paēst. Galvenais, ka viņš nav izsalcis, vienkārši smadzenes saka, ka beidzot tu vari un esi spējīgs sev pagatavot ko klasiski veselīgu un kārtīgu. Tālāk vecais labais dators un TV fonā. Pa rokai atkal kāds kārums un pāris kafijas tases. No rīta pamosties, paskaties spogulī un tevi pārņem skumjas - kā var ko tādu nodarīt savam smukumam un veselībai. Izdzer rīta kafiju un skrien uz darbu, lai sāktu visu no sākuma.