Iesāku sīču jubilejās kaut kur izbraukt. Tepat Latvijā, protams, uz interesantām vietām, [izņemot vienu izlēcienu ārpus, ko puikām uzdāvināja]. Trešo gadu braucam, bet baidos, ka drīz beigšu. Pievakarē, kad tiek līdz dāvanām, tad īd, ka nepaspēs paspēlēties.
Nekādām supersmalkajām ģimenes tradīcijām man nav spēka. Ar mokām saņemos uz Jāņiem, ziemas saulgriežiem, kas ievelkas Ziemassvētkos, Lieldienām. Vīram pofig, viņapēc vispār var gulēt gultā un blenzt sienā. Piespiedu kārtā pieminam manu un vīra dzimšanas dienas - pedagoģisku apsvērumu pēc, nevis tāpēc, ka gribētos kaut ko svinēt. Laikam man ieilgusi pēcdzemdību depresija [dziļa ironija]. Ceru, ka kādreiz varēšu kaut ko ar viņiem sarunāt, nevis kaut kādu kārtību panākt tikai ar aurošanu. Varbūt tad man radīsies kaut kāda vēlme pēc tradīciju ieviešanas. Pagaidām man ir vēlme kaut kā izdzīvot līdz tam brīdim, par kuru raud "tukšās ligzdas sindroma" skartās.