Saprātīgā vecumā mana kaķene mani nemodināja, ātri apguva, ka gulošu cilvēku nedrīkst traucēt, un viņai vienmēr bija sausā barība traukā. Pēc tam nācās šķirties no vairuma zobu, pārgājām uz slapjo paiku un parādījās kaprīzes, ka pirms 2 stundām ieliktā paika ir "veca", vajag jaunu. Tur droši vien arī ožas pasliktināšanās uz vecumu pie vainas. Nu, un tagad mums ir demencīte pilnā plaukumā - bļodu ne vienmēr mākam atrast, ja atrodam, tad pēc pāris kumosiem aizklīstam projām, atkal neatrodam, sēžam, bļaujam, ka ēst gribas. Aykal jāliek bļoda zem deguna. Tūlīt atkal kāds teiks, nu ko jūs varat ņemties ar tiem kaķiem, bet ar 100 gadīgu vecmāmiņu takš cilvēki ņemas, un manai kaķenei pēc cilvēku standartiem jau ir pāri 100. Tīri fiziski viņai lielu vainu nav, tik prātiņš reizēm sašķobās.
