Stāstiņš par augšāmcelšanos.
Esmu jau šad tad pieminējusi, ka mūsu sētā regulāri nāk ciemos kaimiņu kaķis, kad taisa savu lielo apgaitu. Kādreiz bija runcis, ko dzenājām, jo apspricēja visus stūrus. Tagad beidzot kaķis, melns, pats astes gals balts. Vai kaķi sirmo? Gadi viņam ir tuvu pie 20, bet ņiprs, spīdīgu spalvu. Kādu laiku bija pazudis, tagad atkal piestaigā pat 2x dienā. Es mazliet pacienāju, pietaupu kaut ko no gaļas un dažreiz jūtu uzplūdā pat nopērku kādu mīksto barību. Jo lētos skrimšķus viņš neēd.
Nu tā. Kaķis atnāk, uzēd un tad gulšņā ēnā zem sola. Vakar mēs gatavojamies braukt, es lakoju nagus, pēkšņi vīrs nāk un saka, kaķis beigts. Guļ, ķepas gaisā un nekustas. Mierīga nāve.
Nu bļin, nabaga kaķis, bet kāpēc zem mana sola?! Sāku meklēt kaimiņienes telefonu, zvanu, stāstu. Ak un vai, bet es esmu darbā, zvanīšu kaimiņam, lai nāk savākt utt. Tajā brīdī atkal parādās vīrs un sauc -dzīvs, dzīvs, kustina asti un ķepas!!
Vīrs nāves faktu bija konstatējis no pāris metru attāluma, krimiķus neskatās, nezin, ka pie kakla pulss jāpārbauda
Apbērēšana tiek atsaukta, šodien staigājošais mironis ieradās pēc savas filejiņu porcijas