Nu vo... Esmu palikusi ar vienu kaķi. Visi mani Stradiņu augstdzimušie aizgājuši vēl augstāk... Nosolījos neņemt nevienu kaķēnu, jo pāķos ik pa laikam kāds vienkārši pieklīst. Herkuless gluži labi piepilda visas cerības, kas tiek liktas uz kaķiskas sūtības piepildīšanu lauku mājās. Lai cik tas arī nebūtu dīvaini, pat peles medī!
Nedēļu atpakaļ sestdienā Herkuless aizgāja teritorijas apgaitā un... pazuda. Izsaucos, izkisinājos, izložņāju krūmu krūmus, nav. Māja tukša un klusa. Šosestdien pašā tumšā vakarā blandoņa uzradās - viss saskrimblēts, kāja kliba, sadudzis un galvu nepaceļot knapi pārlīda slieksnim. Saparatu, ka uz otro stāvu ''plēsoņu'' jānes.
Nu kō, nesu ar. Un tad divas paciņas ar paiku, malto gaļiņu un cepumu bļodiņu, izrēķinājās uz viens divi. Ahā, būs dzīvotājs! Otrpusis pieteicās par iekšā-ārā-augšā-lejā nēsātāju, lai kaķķīc tiek uz podiņa. Beigās apgādāju ar kārtīgu kastīti un smiltiņām (Herkuless līdz šim nebija lietojis!), kas tika par labu atzīts.
Kas par laimi! Runcīc atkal mājās! Visur uzcelts, izcelts, iekārtots un apsegts. Jap, tādi tie mājlopi ir - iekāpj dvēselē un neparko nav ārā izdabūjami.
