Jā, bet es pačīkstēšu, jo tomēr ... var priecāties par labajām lietām, taču ir dzīvē vēl viena likumsakarība. Līdzīgi kā ar alkoholismu - pirmais solis ceļā uz izveseļošanos ir patiesa izpratne par to, ka problēma IR. Pēc analoģijas - par šo valsti. Pirmais solis ceļā uz labāku politiku, dzīvi un valsts pārvaldi šajā teritorijā ir sapratne par to, ka viss ne tuvu nav labākajā kārtībā (lai neteiktu vairāk) un tā turpināt dzīvot ilgtermiņā nav iespējams.
Pilnīgi piekrītu autoram par līdzību ar PSRS. Vajag vēl piemērus?
Tie, kuri 90-os bija apzinīgā vecumā gan jau atcerēsies, kas bija tas, ko tai laikā pārmeta padomju varai, agrumentējot tās nomaiņas nepieciešamību.
Korupcija, y varas nespēja ar to ko darīt. Hm, hm! Vai tikai tiešām mēs šodien nedzīvojam 1980-o gadu PSRS šai ziņā?
Partijas nomenklatūra, tipa vienā vadošā amatā neko nav spējis jēdzīgu izdarīt vai prasti8 apzadzies, tad ko? Atlaiž? Vait'var tā rīkoties arvisādu partijas skolu un kursu beidzēju? Da, nē - pārceļ citā augstā un atbildīgā amatā patālāk no acīm! Ha, ha, ha. Vai nav kkas ļooooti pazīstams? Tik' tagad katra partija nāk ar tādu savu nomenklatūru. Ja toreiz bija viena tad tagad - katrai partijai sava.

Un vēl ir neaizskaramie ierēdņi.
Treškārt, - birokrātija. Ārprāc, cik tad cilvēku sēdēja visādās ministriju pakļautības iestādēs, utjpr.! Tagad sēž vēl vairāk!
Un kas atliek? Nekas cits, - vara iet PSRS pēdās. Bet visstulbākais visā šajā lietā ir tas, ka būtībā "За что боролись, на то и напоролись".