Tad vajadzēja tos īpašniekus nošaut. Lai nerīkojās pēc sava prāta ar mantu. Buržuji nolāpītie. Diez kā viņus grauztu sabiedrība, ja tie fabrikas uzturētu un par to no valsts, ar Taviem argumentiem balti un pūkaini, pumpētu pa 6 000 000 gadā subsīdijās.
Ja Tu uzsāc nopietnu tēmu, tad nevajag pēc pirmā ne ļoti ar Tavējo saskanošā viedokļa sākt ķircināties un pārvērst paša iesākto par farsu.
Par tēmu. Pirms gadiņiem 10 (?) izrādījās, ka Opel ir būtībā nomiris. Un, lai cik dīvaini latviešiem, kuriem ir smadzenēs iecirsts, ka valstij privāto darīšanās nav jājaucas, tas nebūtu, Vācijas valdība kkādiem ar Sberbanku saistītiem krievu investoriem kkā uzreiz mācēja parādīt trīspirkstu kombināciju tā, ka tie pat par lielo netaisnību vēķšķēt nesāka! Tātad normālās valstīs valdība prot un var pat treknos ārvalstu naudasmaisus pie vietas nolikt. Metodes ir ļoti vienkāršas. Te, kādu laiku atpakaļ viens latvju zivju pārstrādes uzņēmums mēģināja LT tirgū startēt.
Pec pusgada bija ārā kā korķis no pudeles, atpakaļ LV laizīt brūces, jo LT bija skaidri un gaiši likuši saprast, ka tur viņiem vietas nav un tur viņi nestrādās. Tātad pat leiši, izrādās, prot un var.
Nošaut nevajadzēja. Vajadzēja likt saprast, ka cukurrūpniecība ir viena no LV ekonomikas pamatnozarēm, un pat kāds Lembergs tur nerīkosies, kā pašam patīk. Ja nesaprot, ... nu, tad var arī paspīdzināt, ja nesaprot caur smadzenēm, lai saprot caur kājām un rokām. Visvienkāršākais variants bija zēniem likt saprast, ka tikko rūpnīca tiks slēgta, tā zeme zem tās tiks pasludināta par liegumu ar visām izrietošajām sekām - nekādas privātmāju būvniecības = neviena gribētāja to zemi pirkt = vienīgā izeja turpināt ražot. Y vēl varēja paspert solīti pretīm, atvieglinot uzņēmējdarbības noteikumus tikai viņiem (pa kluso, neoficiāli) ar noteikumu, ka no valsts neko neprasīs. Aptuveni tā, cik zinu, strādā normālas valstīs. Bet LV ir izņēmums.
