... kas ir tas faktors, kurš nosaka to, ka mēs bez ES neizdzīvotu?
Nav tāda faktora.
Tikai nav arī valsti vadīt spējīgu cilvēku, kas redz ilgtermiņā, nevis tikai kā ātrāk pieraust visu iespējamo labumu sev. Un pat ja ir, tad viņiem bija jābūt 1991. gadā un jābūt ar tādu ietekmi, lai netiktu pie siles ātrsūcēji.
Baiso bubuli lāci, ar ko vājākus nervus lieki biedē, ārstē NATO. Visus nelojālos un čupiņu pārējo piedevām vajadzēja palūgt pārcelties uz etnisko dzimteni 1991. gadā. Protestētājiem atgādināt 1949. gadu. Tad to varēja, tagad tam ir par vēlu.
Visādi citādi - platības pietiekami, lai audzētu paiku, dabas resursu pietiekami - ūdeņi ir, kokmateriāli arī, kaut kāda kūdra, vēl šis tas. Lauksaimniecība bija. Tas pats cukurs un pārējā pārtika. Rūpniecība bija, smadzenes arī. Principā viss, ieskaitot autobūvi, vilcienu būvi, elektroniku un pārējo. Jā, ne tik smalki, kā pie Vācijas vai Amerikas milzu magnātu iespēlām, bet tehniskās neatkarības iespēja bija. Nav naftas [labi, ir, bet nerentabli iegūstama] - bet tās nav daudzās valstīs. Un ar derīgajiem izrakteņiem pavāji, bet daudz ko no tā ārstē ne tikai izejvieku iepirkšana, bet arī saprātīga n-reizēja izejvielu utilizācija, atkritumu iepirkšana utt.
ES Latvijai varēja dot labumu. Bet tikai tad, kad Latvija būtu pati par sevi stabila, sevi nodrošinoša valsts, kura iet kā līdzvērtīga, nevis kā pēdējās pabiras lasoša, kā tas ir nopozicionēts tagad. Un nevis 2002. gadā, bet krietni vēlāk. Ja vispār.
Un to pašu es teicu arī 1991. un 2002. gadā.
Vispār Finks pareizi teica - un to atstāstīja mana vecmāmiņa ap 198x. gadu, nevis izzīda žurnālisti kaut kad pavasarī - ka Latvijai nozīmīgs būs gads, kas no abiem galiem lasās vienādi.
1991. - atguva neatkarību un iespējas.
2002. - to visu zaudēja.
