Vai jums piemīt upura filozofija?

[dille]

Situācija. Ar citistabas kolēģi garderobē ģērbjamies un viņa skumīgi saka : viens zābaks caurs, vajadzētu jaunus... un pie friziera arī vajadzētu...(vajadzētu gan, ja sirmie mati tik ļoti atšķiras no krāsotajiem).
Vaicāju - vai tad prēmiju jau iztērēji?
Vēl ne, jubilejai galds bijis jāklāj un tad vēl Ziemassvētku dāvanas...
Par galdu neizteikšos, jo pastāvēja opcija, ka apaļā jubilejā izvēlas dāvanu karti vai arī kolēģi jubilāram visu saklāj.
Par dāvanām - nu kas tas ir par bubuli, kam jātērē nopietnas summas?


Tāpēc jau tie ir svētki, lai nestu prieku. Ģimenes loks, kas sapulcējamies Ziemassvētkos, esam diezgan plašs un jau pasen vienojāmies visu vienkāršot. Iepriekš katrs izlozē sava apdāvināmā vārdu un tad katrs atnāk ar 1 mazu dāvaniņu pāris eiro vērtībā, var būt arī pašgatavots,tas īpaši skaisti. Un tālāk darbs rūķītim


Vispār man žēl un pat tā kā dusmas uz to kolēģi. Kāpēc sevi tā nemīlēt?  Upura filozofija - man jau neko nevajag...

[Nomade]

Savā darbavietā esam izskauduši galdu klāšanas un sveikšanas sērgu.
Dāvanas savējiem sagādāt gribas jau nu gan, un tādas sakarīgas.
No prēmijas 1/3 iztērētu sev, pārējo dāvanām un saviem svētkiem ģimenes lokā. Kolēģu dēļ jau nu gan savu prēmiju netērētu.

[Nomade]

P.s. labiņie kolēģi: paši saklāj, paši noēd....

[Broņa]

Ir citas prioritātes. Man arī caurie zābaki pēdējā vietā.

[Trix]

Es nesen par līdzīgu tēmu aizdomājos. Ir pāris kolēģes, kas mūžīgi čīkst, ka viņām naudas nav, nekam nepietiek, viss tik dārgs blablabla.
Saprotu. Man arī naudas nav, viss dārgs, daudz kam nepietiek.

Bet.

Visādās Lieldienās, Z-svētkos, Jāņos un dajebkurā svinamdienā, nerunājot par vārdadienām un dzimšanas dienām, abas ir pirmās, kas visiem sanes cālīšus, oliņas, rūķīšus, tautumeitiņas un visādus smukus štruntiņus, svecītes, konfektītes, eņģelīšus un veselu lērumu sīkumu. It kā katrs gan jau zem eiras maksā, bet visam tam baram pāri par 30 cilvēkiem piepirkt tos sīkumus - kopā salasās nenormāls cipars. Esmu paskatījusies ar līdzīgu domu - tālāk par paskatīšanos netiku. Jo man nav. Ja knapi pietiek rēķiniem, un arī tad ar izlasi, kam maksāt, kas pagaidīs, tātad smukumcackiem man nav.
Toties viņām ir. Bet kauc, ka naudas nav. Vot paskaidrojiet man, kas tas par sviestu - iztēloties par nabaga Latvju Cietēju? Lai gan patiesībā pie normāla finanšu menedžmenta visam pietiek.

Ne tikai darbā man tādas pazīstamas. Brauc ar pakrutu, bieži plīstošu mašīnu [neies tak mainīt, jo manējais sūds - pats labākais sūds pasaulē, urā!], apmaksā pieaugušam dēlam smalku hobiju, pieaugušai, strādājošai meitai studijas, pati hobijo nelētās izpriecās, bet mūžīgi žēlojas, ka naudas nav, tik grūti izdzīvot, utt. Tak pasūti to 30-gadīgo žlobu strādāt un pašam apmaksāt savu ekskluzīvo hobiju! A nē...

Nevaru saprast - brīnos vai besī, ka uz tā feiko īdētāju fona tie, kam patiešām nav, tiek uzskatīti par tādiem, kam ir, bet negribas tērēt, vai tādiem, kas tikai izliekas par trūcīgiem.

Tas pats par "oi, es nevaru to izdarīt", lai gan īstenībā negribas, da ij nelon izlaist kārtējo SPA vai boulingu ar draugiem. Uz kuru fona tie, kas tiešām ir pārstrādājušies, ka širmis brauc, tiek uztverti tieši tāpat - viņai vienkārši negribas, lai gan realitātē vēl viens papildu pienākums uz miega rēķina ir ceļazīme uz Tvaika ielu.

Principā neko. Mācos visus sūtīt dir@t, pirms širmis aizbrauc.
Bet tomēr interesē, kā rodas tā filozofija tērēt štruntiem, bet kaukt, ka nevar izdzīvot.

[ragana]

"Bet tomēr interesē, kā rodas tā filozofija tērēt štruntiem, bet kaukt, ka nevar izdzīvot."
Pa manam prātam tas ir pašpietiekamības, pašvērtības trūkums, tās ir bailes, ka citādi mani nemīlēs, es nebūšu pietiekami laba utt. Bet tā - "kāda viņa jauka, vienmēr mūs atceras." Cilvēks dabū savu devu kaut vai feikās mīlestības.

[dip]

Čīkstēt, ka trūkst naudas - tas ļoti daudziem skaitās labais tonis. Lai cik vai būtu naudas, tik un tā čīkstēs, ka maz. Tā nedomās, bet citiem čīkstēs. Lai nenoskauž, tā sacīt. Tas pirmais.
Otrais - ja jumtam ir 26 caurumi un 8 ielāpi, tad visam nepietiek. Jāsāk domāt - kuru lāpīt, kuru nē.

[Narcise]

Čīkstētāji atņem enerģiju pārējiem. Nemīlu šo cilvēku sugu.

[dille]

Par čīkstētājiem skaidrs.
Vēl saprotams, ja tā negaidīti ienākusī nauda tiktu atvēlēta veselībai vai kaut kam, kas bijis ļoti vajadzīgs, bet nav varēts atļauties.
Manuprāt nedaudz cits menedžments un pietiktu visam.
Tas, ka kolēģi visu saklāj un pēc tam noēd, nav sliktākā opcija. Jubilārs atnāk sapucējies, priecīgs, pasēž, paēd, saņem ziedus un laimes vēlējumus un nekādi mīnusi maciņā.

Un par dāvanām es aizdomājos - nu izliek cilvēks beidzamo naudu un sapērk bērnu un radu ģimenēm ko dārgu. Ja bērni paši daudz labākos darbos, diez vai viņi novērtēs, vai maz būs viņu gaumē.
Tās jau nav pašadītas zeķītes vai cimdi, kaut pašcepta kūka, kur papildus bonuss - mīļums iekšā.   

Par pieminētajiem suvenīrsūdiņiem kolēgiem, radiem, draugiem, kas kopumā izmaksā dārgi - pat neizteuikšos. Es tādus neciešu un lidinu pa tiešo miskastē.
Visādas svecītes čiekuriņa, eņģelīša, ruksīša formā, visādi skaistmēsliņi, oi.

Vēl es domāju par iespēju paskatīties uz lietām, dzīvi citādi.
"Esam raduši kārtīgi apdāvināties" , "kā nu būs, ja tā pierasts", ķo domās"
Ir tik forši nojaukt pierastās robežas, it īpaši, ja pašam tas nav sagādājis prieku un bezjēdzīgā bizošana pa veikaliem šausminājusi.
Ziemassvētkos - skaista mūzika, pašgatavoti gardumi un neliela dāvaniņa katram tikai kā uzmanības apliecinājums.Toties tūlīt pēc svētkiem mums būs mazs izbrauciens, par ko jau tagad priecājamies.

[taj]

Dille, izklausās patiešām labi! Uz kurieni brauksiet (ceļojumā, ekspedīcijā)? Vai braucienam lielako tiesu saorganizēja viens cilvēks, kam padodas organizēšana jeb visi kopā plānojat?

Trix, es labi zinu situāciju, kad "darbs kaulus lauž" un  kad "nelauž". Varbūt pat tas nav atkarīgs no patiesās, reālās situācijas. Jo visos darbos ir bijuši cilvēki, kas tiecas uz to iespējamo, kas viņiem pieejams, un arī pasvin dzīvi kaut vai mazās devās, bet turpat netālu saskābuši arī čīkstuļi (vaivaivai!).

Turklāt, čīkstēšana iet dažādos virzienos (par slikto veselību, par slikto medicīnu, slikto politiku, maz naudas, veikalos partika saķīmiķota utt., utt.). Un paši cilvēki to tā nemaz neuztver. Nu kā, nav taču dzīve rožaina, vai ne? Tad, kāpēc izlikties, ka viss labi. Bet tas, ka apkārtējiem piegriežas mūžīgā (jo tas nepārtraucas, ja izveseļojas, atrodas kaut kas cits par ko sūdzēties, dabū prēmiju, bet atkal kaut kas cits neiet) nabadziņa stāsts, nu, tās jau apkārtējo problēmas. Tikai tam ir viens nopietns moments. Ne visi, protams, bet daļa šo čīkstētāju pasīvi (ka pasīvā agresija) vaino apkārtējos. Jo viens ir, ka viņiem grūti, bet otrs, ka tie apkārtējie jau to redz un neko nav darījuši viņu labā, nav pievērsušies kādreiz un palīdzējuši (ģimene, draugi, kolēģi). Un tā vainošana nomāc. Beigās ir vieglāk mazāk kontaktēties ar to, kurš čīkst. Un aplis noslēdzas, lai turpinātos, - cilvēks atkal ir cietis.

[taj]

Nenoliegšu, ka arī pati esmu vairāk čīkstulis. Tas kaut kur iekšā sēž. Ja kādreiz sāp galva, tad kaut kādā brīdī izlaužas teksts par sāpošo. Ja kaut ko uzreiz nesaprotu, kā jādara, izlaužas, ka, ai, to nevaru. Ja kaut kas ne tā, arī gribas pārrunāt. Un tas pie tā, ka pēc mentalitātes esmu vairak introverts (nezinu, vai jāraksta a vai o). Taču pie tā arī pamazām strādāju. Nesaku, ka 100% vienmēr viss izdodas. Bet ir arī daudzreiz OK. Un ir labi arī apzināties savas noslieces, neizpušķojot, bet arī neizliekoties, ka tā nav. Tas man nāk par labu. Zināt, ko daru. Zināt, kādas īpašības piemīt.

[mellene88]

nebij doma komentēt šo ierakstu.. bet tikko izlasot taj postu nenoturos
faktiski gandriiz būtu jāliek pie manas dīvainību tēmas, JO mode čīkstēt un pačīkstēt man  arī uznāk.. bet tas ir tikai Latvijā
es nez,kas tas par fenomenu(īstenībā zinu gan)... UKijā esot nesanāk čīkstēt. šeit cilvēkus nevieno apčīkstamie iemesli. te katram savas lietas un darīšanas un nav tā kopējā ļaunā uz kuru var vienoties kopējā čīkstienā
tas ir gan labi gan slikti.... jo zini, ka savās problēmās vainīgs pats, tātad risini nevis čīksti,bet ja čīksti kādam citam..tad čīksti vesels vinjam visdriizak citi risināmie jautājumi un tev čīkstsabiedrotais nebūs.šeit čīkstēšanas nav  kā sugas.
Latvijā tie čīkstamiemesli vairāk vai mazāk cilvēkus vieno..un tas ir tas pats kā teiksim par laikapstākljiem parunāt...ja nav par ko runat -tad ieslēdz sliktā laika sūdzību, stulbās valdības & lielo nodokļu čīkstienu..ja nu pavisam gribas oriģinālam būt tad veselības čīkstiens pašā laikā, jo kaites tomēr atšķiras.   volā....ir par ko parunāt 

tas ir sava veida komunikācijas ceļš, jo vieglākais. attīstīt kādu dziļāku sarunu par nečīkstamo tēmu ir gan grūtāk gan laikietilpīgāk un tam vajag arī līdzvērtīgu sarunbiedru ...