Es kādreiz biju līdzīgās domās. It īpaši skolas laikā. Likās - kas tā par bezjēdzīgu nodarbi, sevis mocīšana, jēgas nekādas. Ilgu laiku tā domāju. Lai gan zināmu laiku pēc tam trenējos sporta veidā, kur bija arī jāskrien, tik un tā tas neieviesās par paradumu. Tad, savu patstāvīgo dzīvi aizsākot, ilgu laiku, gadus 15 nedarīju vispār neko, paliku diezgan traģiskā skatā, principā pats sev riebos, plus vēl veselība atzīmēja vairākas nozīmīgas problēmas. Mugurkauls, kāju asinsrites sistēma. Ārsti papildus terapijai un zāļu kaudzēm rekomendēja bezmaz pilnīgu imobilizāciju. Bet es sāku mazpamazām skriet. Sākumā pa 25 min, tad pa 35 - 40, tad pa 50, un tagad, pēc trim četriem gadiem - pa 1h 05 vidēji vienā reizē. 1100 km pagājušajā gadā.
Par laika nosišanu. Man tā ir meditācija. Tās domas, kas skriešanas laikā izdomājas, tās atziņas, idejas un iedvesma kaut kā darīšanai, kas rodas skrienot - to nevar salīdzināt ne ar ko. Pilnīgi ne ar ko. Meditatīvajā stāvoklī kaut kur ap 45 minūti bieži vien atnāk tāda kā apjausma, ka tieši tagad, tiešo šis ir dzīves piepildījums. To nesapratīs tas, kas to nav sajutis, maniem vārdiem viņu acīs ir tikai tukša skaņa, un bieži vien attieksme ir kā pret kaut kādu imbecilu, kurš sazin ko iedomājies. Bet lai, es neesmu sludinātājs, nevienam nesaku, ka tas būtu jādara, tikai painteresējos vai man šeit ir domubiedri. Tie, kas nesaprot, nav vajadzīgs skaidrot, kāpēc nesaprot. Ir o.k., katram savs. Viens skrien, cits cep, cits ēd, cits vēl ko citu dara. Tādēļ jau pasaule ir skaista ka tajā nav vienveidības.
