Dāvana jau nav nekas tāds, kas būtu jādara obligāti, kaut vai naudas summa, ar kuru tu jau rēķinies.
Kādreiz mamma stāstīja - naudas bijis ļoti maz, divas niecīgās inteliģentu aldziņas, mēs visi sīkie mazi, mans tēvs ieguva otru augstāko izglītību, visas mājas rūpes un bijis pagrūti.
Un reizēm pēc darba un mācībām mājās pārnākot, tētis teicis - liec visus darbus pie malas, aizejam abi uz kafejnīcu (vai kino) !
Mamma atgaiņājusies - nu ko tu, ko tu, paliks nedarīts un nauda arī...
Un tad, atcerēdamās viņa teica - zini, bet tas bija tik labi, tā izrauties no ikdienas.
Toreiz cilvēki nelietoja jēdzienu - dzīves svinēšana.
Laikam to sapratu jau kā pusaudze - starp ikdienas rūpēm un darbu jūrai vienmēr jābūt vietai arī priekam.