Bet vispār jau ir apbrīnojama tā demagoģija par sliktajiem pārvērst tos,
kuru vecāki, vecvecāki, paši un arī izaudzinātie bērni
nav bijuši un nav alkoholiķi un narkomāni.
Pārmest to, ka paralēli nav spējuši izaudzināt arī
narkomānu un alkaholiķu bērnus tikpat labus.
Kautkas tomēr greizs vai utopisks tajā filozofijā.
Nevienam neesmu pārmetusi, ka neaudzina svešus bērnus. Jautājumu par to, ko viņi ir darījuši, lai tā nebūtu, esmu uzdevusi tikai tiem, kas mīl gudri dēt, ka visi tie bērni ir norakstāmi. Neko par to nezina, bet gudrojas - tad lai pamēģina un paskatās, kā tad īsti ir, cik agresīvi, dumji un bezcerīgi tie bērni ir. Atsevišķi gadījumi ir arī tādi, tieši tos parasti pamana un pēc viņiem tad arī visus mēra. Situācija vispār jau kļūtu labāka, ja tie, kas negrib neko darīt, vienkārši aizvērtu muti un pārstātu zākāt
bērnus, viņiem jau tāpat negatīvā dzīvē pietiek. Un tiem, kam ar viņiem ir saskare, būtu jāiemācās tā vietā, lai pateiktu "nu ja, no tādas ģimenes, ko tad var gribēt", parunāt un pastāstīt, kāpēc tā nevajadzēja darīt. Pateikt tam bērnam kaut ko labu. Tāds sīkums, bet viņi par to vēl dienām priecāsies un iegaumēs uz ilgu laiku. Nevienu nespiežu tagad skriet pie viņiem un sēdēt ar viņiem kopā mājasdarbus pildīt. Par skolotāju strādāt jau ne visiem nervi tur, kur nu vēl darboties ar šādiem bērniem (viņi ir daudz emocionālāki par parastu bērnu un emocijas izrāda kā nu kurš - cits histēriski raud, cits mūk prom, vēl kāds kaut ko met pa gaisu), bet attieksmi nomainīt gan vajadzētu. Tas bērns jau mājās dzird, cik viņš ir slikts un kā visiem traucē, ja sabiedrība viņam to apstiprina, iespēja, ka viņš tāds arī paliks, nav maza. Negribat darīt labu, tad varbūt vismaz sliktāku arī visu nepataisiet?
