Uzvējoja, lasot literāro citātu kladītes pēdējo ierakstu par somu Zviedrijā.
Acīmredzami tulkotājs slenga/izloksnes/primitīvas valodas attēlošanai izmantojis veco laiku vāciešu latviešu valodas izrunu ar "ēkš tō māj" utt.
Ne pirmā reize, kad es to redzu. Ieskaitot garo anekdoti, kurā puisis, kas iepriekš strādājis "ēkš tō cēm bōdīt" pārdod pusi veikala, sākot ar tamponu un beidzot ar džipu. Un katru reizi kā kaktuss pakaļā duras acīmredzami nereāls valodas kropļojums.
Un ne pirmā reize, kad rodas dziļas pārdomas par tulkotāju/rakstītāju valodas izjūtas un valodas spējas vājumu, vai?
Saprotu, ka oriģinālos mēdz būt kāda izloksne. Primitīvā tautas daļa [palīgskolas kontingents] runā savādāk. Ir savs slengs dažādiem slāņiem. Vai tiešām to visu mūsdienu literatūrā var noreducēt uz mūsdienām pilnīgi neatbilstošu vecvācu kropļojumu? Ventiņiem ir feina valodas specifika. Ja vajag tēlu no reģiona, paņem to. Paņem latgaļu valodu, kaut vienkāršotā veidā, nelietojot pārāk specifiskus vārdus. Un tas lasāmgabals kļūs lasāms, jo būs dzīvs un reāls, nevis greiza kartona balerīna.
Atceros mūsu laika jauno rakstnieču plejādes darbus. Gundegai Repšei (?) kaut kādā periodikā bija stāsts ar personāžu Frīdu, kas stostās. Bauda lasīt perfektu atveidojumu - tēls iegūst fantastisku dzīvīgumu un reālistiskumu. A šitie vācu kariķētāji ko? Naudu gribas nopelnīt, bet spēju pietrūkst?
Tāpat žēlumu izraisa mūsdienu seriālu dialogi. Tik samāksloti un neīsti, ka vemt gribas. Nespēju skatīties, man kauns.
Vai tiešām Latvija ir tik profesionāļu tukša?
