Es, piemēram, atcerējos savas Juglas vecmammas kotletes, kādas nekad un nekur vairs pēc tam neesmu ēdusi. Kotletes bija vidēja lieluma, apaļas, pufīgas un sulīgas, tās pārdurot ar dakšiņu, vienmēr sākumā nedaudz iztecēja tādu suliņa laukā, vecmamma tās salika tādā gaišzilā emaljētā bļodā un es uzreiz apēdu kādas 2 vai 3, negaidot piedevas, tikai ar maizīti vai pat bez. Vecmamma laimīga noskatījās, kā visiem tās garšoja un bļodiņa drīz vien jau bija pavisam tukša.
Vai viņas debesmanna - izvārīta un sakulta (ar lielu koka karoti, jo miksera nebija!) no jāņogām vai rabarberiem, kas turpat izauga Juglas piemājas dārziņā, debešķīgi viegla, maiga un garda, - kopā ar pienu, - dažreiz no veikala, bet dažreiz pienu atnesa kāda kundze, kas dzīvoja tuvumā un turēja savu gotiņu.
Reiz vecmamma ārā pie mājas, lielā māla bļodā, dzesēja tikko izvārīto debesmannu, maisot to ar lielo koka karoti, garām gāja 7-8 g vecs čigānpuika no blakus mājas un pajautāja: "Ko tu tur maisi??" Vecmamma atbildējusi: "Ai, krāsu". "Lai ir krāsa -iedod pagaršot!"
Tādas pāris manas bērnības garšas...
