Klau, vai nav tā, ka tomēr tie dakteri, maigi sakot, pārspīlē - brilles, brilles, un ka tik stiprākas? Pa katru zvirbuli ar lielgabalu? Atceros no senseniem laikiem, kā viena okuliste teica - nelieto, ja vari iztikt bez. Kas par daudz, tas par skādi, redze paliks tikai švakāka un vajadzēs arvien stiprākas un stiprākas brilles.
Ja es būtu pie dakteriem gājusi, droši vien man jau sen būtu brilles uz deguna. Visu mūžu redze kā ērglim bijusi, bet nu jūtu, ka vecuma tālredzība liek sevi manīt - tuvumā ar sīko druku paliek grūtāk. Vienubrīd jau reāli traucējoši bija. Bet es ar to strādāju - vingrināju acis (acs arī ir muskulis, tātad - trenējams!), uztura bagātinātāju redzei lietoju - tagad ir puslīdz normāli. Vismaz nu es varu strādāt "papīru darbu" un bez ilgstošas miegšanās atšķirt ciparus, kur 6, kur 8.
Domāju, tā arī turpināšu. Pretošos, cik ilgi spēšu. Lai brilles paliek stadijai, kad vairs nu tiešām nekādi, bet to centīšos maksimāli attālināt.