3-4 reizes gadā ar skolas laika draudzenēm mēdzām tikties tieši "Vecrīgā" labās atrašanās vietas dēļ, kā arī tāpēc, ka tur diezgan daudz vietas, nevienu netraucējam, varam sēdēt un pļāpāt, laiku pa laikam pasūtot kafiju un salātus/maizītes.
Pēdējās apmeklējuma reizēs man kaut kā tā apkalpojošā atmosfēra sāka nepatikt. Un šodien laikam bija kulminācija. Sēžam, malkojam kafiju, pļāpājam, uzkožam tiešām garšīgās maizītes. Pulkstenis nedaudz pēc 19-iem (darba laiks - līdz 21). Bez mums kafejnīcā vēl 1 sieviete. Apkopēja visu laiku šurī - mazgā grīdas, berž galdus (tiešām berž), pie atvērtām durvīm mazgā tualetes telpas. Man jau šķiet, ka ir bez piecām deviņi. Bet nē - mazliet pāri septiņiem. Un tad apkopēja ar bufetnieci uzsāk sarunu - ka viņa (apkopēja) tās tur jau esot ievērojusi senāk. Sēž tik un pļāpā. Tādas un šitādas. Stulbi kaut kā. Sajutos ka bomze - ielīdusi bufetē sildīties. Draudzene, dodoties vēl pēc kafijas un uzkodām, jautā - vai tad kafejnīca nestrādā līdz deviņiem? Nea. Ko ta strādās, ja cilvēku nav. Loģiski:) Pajautājām, kāpēc tad maldīga informācija uz durvīm? Un kāpēc tik skaļi jāaprunā apmeklētāji? Nē, ne, mēs esot pārklausījušās. OK. Kafiju izdzēram un nolēmām, ka Rīgā ir vēl citas kafejnīcas.
Bet vispār labi sasaistās kopā - Ulmaņa bilde un padomju laiku apkalpošana. Aplis ir noslēdzies:))