Taisnību sakot, šī valsts tās pašreizējā virzībā un situācijā no zigfrida puses tiek uztverta kā neilgmūžīga parādība, tāpēc zigfrids pat vispār neiespringst ne par vienotībām, ne par saskaņām, ne par sudrabām. Tas viss pašreiz ir tāda procesa sastāvdaļa, kuram ilgtermiņā nav jēgas, jo tas kvalitatīvi ir nolemts sistēmas bojāejai. Tās sistēmas bojāejai, kuras sastāvdaļas ir visas šīs saeimas, ministru kabineti, politiķi, partijas, utt. Esmu mēģinājis kustināt vienkāršos ļaudis nolūkā saprast, vai šai teritorijai un nacionālajai valstij vēl kādas cerības, taču tas tiek nokristīts par čīkstēšanu, gaudošanu, utt.
Dialektika (?) mācīja, ka ir tāds likums par kvantitātes pāriešanu jaunā kvalitātē. Tautas valodā runājot, tas ir tas pats, kas mērs, kurš iet pāri, kad ir pilns, vai vadzis, kurš lūst. Runa te nav par kāda pacietību, runa ir par to, ka likumi uzņēmējdarbības jomā ir parādījuši, ka pat liels un trekns uzņēmums nevar atļauties pieņemt un realizēt neskaitāmus kļūdainus lēmumus, lai kļūdu kvantitāte nepārietu citā, jaunā un ļaunā kvalitātē. LV, lai kā to negribētos atzīt "elites" cilvēkiem, ir tieši uz tā paša ceļa. Kamēr vēl nekas nav noticis (iestājusies jaunā "kvalitāte"), mūsu "elite" turpina cerēt ar tradicionālo krievu attieksmi "Авось пронесёт" ("gan jau ... būs labi/nekas nenotiks/pats kkā atrisināsies"), ka problēmas nav jārisina, ka var turpināt neredzēt to, uz kurieni viss virzās un visu darīt tāpat kā pirms gadiem 20 ... Bet augonis tikmēr turpina briest ...
