Es asaras birdināju, lasot Sakses "Pasakas par ziediem" ap gadiem 9-10, un šķiet apmēram kopš tā brīža sāku vairīties no skumjām grāmatām vai vismaz vispirms palasīt beigas.
Ap to pašu laiku ar "Harku, virsaiša dēlu" sākās indiāņu periods un tad jau ķēdītē pieejamais - Main-Rīds, Raiders Hegards, necik tālu arī Dimā "Trīs musketieri".
Atceroties indiāņus, no bērnības grāmatām noteikti jāpiemin Setona-Tompsona "Divi mazi mežonēni" - indiāņu dzīves rokasgrāmata.
Ak, un vēl viss Žils Verns! Tagad gan tas vairs nešķiet tik aizraujošs, kā kādreiz.
Kavdra, kas man patika, lasīju un pārlasīju nez cik reizes. To pašu "Zirgu bez galvas" pārlasīju pavisam nesen, pirms devu lasīšanā draudzenes meitai.
Save