Politiskās norises ir ne pārāk laba, taču mūžam mainīga teātra izrāde ar iluzionisma elementiem, kas piesaista skatītājus un pat liek tiem noticēt, ka katra viedoklis ir svarīgs un tiks sadzirdēts. Daži pat izpelnās ruporu. Kā daudzās izrādēs arī šajā notiek pavērsieni, kas liek skatītājam apšaubīt kurš tad te ir labais un kurš - sliktais tēls, lai uzturētu intrigu un skatītāji "nopirktu" abonamentu visai sezonai uz priekšu. Taču šī nav parasta skatuve. Skatītāju krēsli ir grozāmi, jo skatuve ir izbūvēta pa visu telpas perimetru tā, ka nekad nav iespējams vērot visu darbību uzreiz, taču darbība notiek visur vienlaicīgi.
Tie, kuriem ir lukturītis grozās apkārt un ķer notikumus, taču kontekstu tik viegli nenoķersi. Tad būtu ilgi jāspīdina vienā vietā un sazin kas notiek tur, citā skatuves malā. Protams gaismotāji te nāk talkā, ar jaudīgiem prožektoriem izgaismojot dramatiskākos brīžus, bieži vien lai novērstu uzmanību no citu varoņu sižetiem. Tie savukārt tajā laikā it kā pazūd, nodara savas lielās lietas sabiedriskajā tualetē (atceraties Jūrmalgeitu?) lai paspētu atkal uznākt pirms kāds to pamana.
Gluži kā sirmmāmiņas uz ielas redzot Ķesteri nobļaujās "Leon?! Tu DZĪVS?" tā skatītāji pārdzīvo redzēto un dzirdēto, jūt līdzi aktieriem, kaut arī izrādes notikumus un vēlamo reakciju nosaka režisori, scenāristi, scenogrāfi, un galu galā teātra īpašnieki. Tie paliek aizkulisēs. Par tiem nedzird neko... Tā tas būs vienmēr.
Jokus pie malas. Pat ja Kaimiņa nodomi ir tautai labvēlīgi pēc viņa ieskatiem, man nav ticības, ka sistēmu var darīt caurspīdīgāku pašam nenosmērējoties. Vara iet kopā ar naudu un abi izraisa spēcīgu atkarību.
Savukārt es iekārtošos savā krēslā kaut kur pa vidu ar popkorna turzu, uzlikšu 3D brilles un baudīšu šovu
