Būtiski arī, lai nepazūd dabiskums. T.i., cilvēki strīdās, salabst, atkal strīdās, un atkal salabst. Bet pēc salabšanas tad atgriežas dabiskās, nepiespiestās kopīgās sarunas, intereses. Taču reizēm ir tā, ka ir patiešām pārkāpta kāda robeža, pateikts par daudz, piemēram, un tad notiek tas, ka ļoti gribas salabt, bet, jūti, ka īsti neizdodas atgūt to dabiskumu, ka paliek kaut kā samāksloti, kaut kā ar piespiešanos, un tas ir beigu sākums. Ja to izdodas pārraut, tad var atgriezties pie nozīmīgā, kā dēļ iespējams pavadīt laiku kopā. Bet, ja īsti neizdodas, tad ir tā, it kā sēž cilvēks iepretim, bet tu it kā sastingsti, jo nezini, ko vairs teikt, ko drīkst un ko nedrīkst. Jo teju uz visu, ko saki, ir pretreakcija, un arī tevī sākas pretreakcija, un tā tas aiziet.
Galvenais, tam, ka tā nekad nenotiks, nav garantiju.
Ir tikai tas, kas katram pašam pieder, - pieredze.