Dille, paldies par Taviem vārdiem!
Zinu, ka daudz biežāk ir viedoklis, ka jādara teju viss, lai palīdzētu. Bet... Tas nav speciāli. Un par to ir ļoti žēl! Tomēr. Kaut kad pienāk limits. Kaut kad pienāk brīdis, kad pats atbalstošais cilvēks arī sāk just kaut ko līdzīgu depresivitātei, darbā pēkšņi var uznākt raudiens, it kā tāpat vien, mazinās vēlme kaut kur doties, kaut ko darīt, jo emocionāli izsmel sevi. Un pareizi Dille sacīja, ka gandrīz katru dienu depresīvajam vajag to atbalstu. Bet - katru dienu - tas ir daudz. Jo galvenās vienmēr ir šī cilvēka jūtas un domas. Parējā pasaule it kā pārstāj būt nozīmīga. Cilvēkam ir slikti, un par to tiek runāts, runāts, runāts.
Viena no visgrūtākajām lietām bija, kad sajutu apmēram (nevaru precīzi iskaidrot, kas tas bija) kaut ko līdzīgu skaudībai no draudzenes puses. Piemēram, ja pastāstu, ka lasu interesantu grāmatu, viņai arī uzreiz vajag, bibliotēkā neesot, lai es aizvedot viņai to grāmatu, es pagarinu termiņu savā bibliotekā un aizvedu, pēc kāda laika, ka viņai tomēr neieinteresējusi tā grāmata. Ja pastāstu, ka paziņas mani uzaicinājušas doties riteņbraucienā, viņai uzreiz vajag arī piedalīties šajā riteņbraucienā, un man esot jāsarunā, ka viņa arī tur būs. Ja pastāstu, ka biju ciemos pie citas draudzenes, uzreiz, ka viņai smagi no tā, ka viņa neesot tik svarīga, bet pie citiem varu aizbraukt. Jā kādu dienu nevarēšu komunicēt, jo būšu ārpus Latvijas, tad, ka viņai tieši tagad esot ļoti smagi un tieši tagad visvairāk gaidījusi kādu atbalstu. Un tā par vairākām lietām. Tas mani sāka nomākt. Beigās stāstīju par sevi arvien mazāk un mazāk. Lai nejustos vainīga, ka man vispār kaut kas ir. Turklāt, mēs sazinājāmies katru dienu. Un visbeidzot tā vērtās par komunikāciju, kur pārsvarā runājām tikai par viņu. Viņa juta, ka esmu noslēgusies, sacīja, ka ar šādu attieksmi ir grūti. Bet neieklausījās tajā, ka arī ar viņas attieksmi varētu būt savādāk. Un laiks gāja... Un, iespējams, patiesi tur pazuda dabiskums tajā mūsu saskarsmē...
