Oioioi, Nāra, "kas tik dzīvē negadās". 
Ja Tava draudzene piemēram, izrādītos Tava vīra mīļākā, tad Tev pietiktu ar to, ka Tu visu to noskaidrotu, izrunājoties ar draudzeni, bet draudzība nepazustu?? Nu..nu..
Attiecībā par savu šo jaut.Nārai, pastāstīšu par kādu situāciju.
Man skolā vecākajās klasēs bija klasesbiedrenes - 2 draudzenes, no kurām viena bija no slikti situētas daudzbērnu ģimenes. Viņai draudzene palīdzēja kā spēja, aizdeva vai pat atdeva savās labās drēbes, aicināja pie sevis mājās un protams, arī baroja, bieži deva lietot arī savas personīgās mantas un sporta inventāru, arī uz kino un kafejnīcām abas bieži gāja, kad tā viena draudzene izmaksāja trūcīgākajai un pēdējā pie tā pierada un uzskatīja par pašsaprotamu lietu. Viņu draudzība turpinājās arī pēc vidusskolas vairākus gadus. Reiz satiku vienu no viņām (to, kas palīdzēja otrai), abas aizgājām iedzert kafiju un papļāpāt. Jautāju, kā iet viņas draudzenei, bet viņa pastāstīja kā draudzība beigusies. Maz ka otra pastāvīgi viesojās savas draudzenes dzīvoklī un vasarnīcā, vasarā pat mēnešiem, lietoja visu, kas vien tai ģimenei piederēja, tas vēl būtu sīkums. Jaunā sieviete iedomājās, ka viņai ir tiesības lietot... arī savas draudzenes vīru, ar ko pēdējā bija kādu gadu kā apprecējusies, jo reiz, atbraucot no darba. viņa atrada savu vīru un draudzeni vasarnīcas gultā nepārprotamā situācijā. Ar to ari lielā draudzība (likumsakarīgi!) beidzās, kā iet viņai laulībā, to gan nezinu, jo sen nav satikta, bet tas, ka viņa toreiz nodevīgajai un nepateicīgajai švabrai "parādīja durvis" gan tiešā, gan pārnestā nozīmē un uz visiem laikiem, man likās ļoti adekvāti, un ja tāda "draudzība" turpinātos, personīgi es domātu, ka viņai nav kaut kas kārtībā ar galvu. Bet par laimi, ar galvu bija viņai viss ok un ar pašcieņu arī...vismaz attiecībā pret "draudzeni" (savādāk kā pēdiņās pēdējo vārdu šī stāsta kontekstā nespēju rakstīt).
