Kad kāds visu laiku čikstē par savām problēmam, man ir sajūta, ka mani izmanto kā "gružkasti", tāpēc es cenšo neklausīties un pāreju uz citu tēmu, dažreiz saku "pastāsti man, lūdzi, kaut ko labo". Gādās visādi, ir cilvēki, kas sāk runāt par citām lietām un ir tādi, kuriem paliek neiteresanti un viņi pieveršas pie cita cilvēka, lai izstāstītu visas savas nepatikšanas. Man liekas, ka pēdējos gados es spēju atšķirt to bezjedzīgu čikstēšanos no normālas sarunas, kad cilvēks vienkārši var padalīties ar to, kas viņiem dzīvē notiekas. Jo pirmājā gadījumā, tu esi noguris un gribi bēgt prom, un otrajā gadījumā tev rodas tuvas un atklātas attiecības ar sarunbiedru, un tu jūties piepildīts.
