Pārdomas radās tikko darbā atvērtās, iedāvinātās zaļo tomātu zaptes (ar cukuru un kanēli) sakarā. Uzsmērēju uz Selgas vafeles gabaliņa (vafele ar baziliku, sāļā) sev un kolēģei. kamēr es izgaršoju un mēģināju saprast vai ir ēdams, kolēģe noskurinājās un pateica - brr, šitā burciņa visa tava.
Aizdomājos. Nav jau tā, ka man pavisam negaršo visādi jaunie kulinārijas brīnumi, bet es laikam tomēr vairāk esmu tradicionālo garšu piekritēja. Braukājot pa pasauli sanāk ēst gan šikos restorānos, gan vietējās tavernās, nogaršot "vietējo, tradicionālo" un arī šiku pavāru radītos brīnumdarbus, kad nesaproti, ko ēd. Nākas atzīt, ka "iekrīt sirdī" tomēr tas tradicionālais un vienkāršais. Nesamuhļītas garšas.
Kiprā momentā uzķēros uz valriekstiem (veseliem) sīrupā, Tunisijā pirms daudziem gadiem atklājums bij kuskuss - tā arī palika manā virtuvē. Pesto mākslu esmu izkopusi līdz tam, ka esmu iebarojusi to nevienam vien pirms tam nesapratušajam "kas tur tāds" un mācījusi pagatavot. Slavenie Kanāriju salu kartupelīši ar mojo. Madeiras ponča. Grieķu salāti. Portugāļu cataplana. Maljorkas sobrasada. Ibērijas kaltētā cūkas kāja. Un tā varētu turpināt vēl ilgi...
Nu un, protams, vīramātes asinsdesa, putraimu biezputra ar ceptu cauraudzīti un sīpoliem, tikko kauta lopa akna ar sīpoliem, rollbiskvīts un debesmannā...
Kā jums? "ctota s čem ta", vai labas tradicionālās garšas?
P.S. uz tiem plauktiem ar sieriem, kas apbērti ar to un šito un sakrāsoti rozālillā skatos ar izbrīnu - kas to ēd? bet ēd taču laikam, ja jau ražo...