Savā ziņā, gājiens uz bibliotēku ir kā gājiens sabiedrībā. Dažu reizi var noklausīt (jo neviens jau īpaši neslēpjas, tieši otrādi) kādu grāmatu recenzijas dzīvajā. Un arī pašas grāmatas tad ir kā sabiedrība, tikpat dzīvas. Jo man būtu skumji noraudzīties uz neaizskartu grāmatplauktu, kur nekas nav cilāts. Tad jau, lai labāk ir kādreiz pa kādam nolocītam stūrim vai zīmuļa švīkai, nekā nelasītas grāmatas. Protams, netīk smakojošas vai ar izrautām lapām, kur nevar vairs lāga saprast sižetu. Bet visādi citādi, mēs neesam pasaulē gluži vieni. Cilvēki jau arī ir ar cits cita atstātajiem nospiedumiem. Tāpat grāmatas. Jo paredzēts, lai kādam uz pasaules būtu interesanti mūsu, un grāmatu, stāsti.
Tās grāmatas, ko pati kādreiz esmu pirkusi un, kas ir inetersantas, bet vairs nepārlasīšu, atdodu citiem lasītājiem un vēl lasītāju draugiem uz neatdošanu, bibliotēkai.
Tagad tieši domāju, ka varētu saņemties vēl kādai atdošanas aktivitātei... (kaut kad, atvaļinājuma laikā), jo laiks ir gājis un gadus desmit neesmu lasījusi, tikai pa laikam kārtojusi plauktu un mīļi nolūkojusies, jo reiz taču ar rūpību gādātas.