Kaut kāda nepareiza ziema.
Cigļi rijīgi klūp virsū semočkām barotavā. Paši tik sparīgi, ka plauktiņu ik pa laikam nopluina un tad visas sēklas pa zemi. Var jau lasīt arī apakšu, bet tur divi resni ruņči dežūrē - abi sēž viens otram pretī 4-5 metru attālumā, acis piemiegtas un pa resnajiem sāniem tā vien strāvo slinkums.
Putneļi dzīvojas pa apakšu un brīžiem uzspurdz taisni resnruncim gar degunu. Tas piemiedz acis un parauj nost galvu, lai dullais ciglis netrāpa tieši ģīmī. Kad tiek iznests speķa gabaliņš un siets ar stiepli pie ceriņa, neviens no ruņčiem i nedomā griezt ceļu. Ja resnuli pabīda ar kāju nostāk, dabū nagus kājās un pamatīgu šņācienu. Vakardien šitie ''nagi kājās'' gandrīz beidzās bēdīgi - nagi ieķērās biezajā villas zeķē, runcs spēcīgi rāvās, lai atbrīvotos no kaunpilnā gūsta, un mazajā sniedziņā krokštupeles gandrīz izslīdēja līdz bīstamam līdzsvara zaudēšanas stāvoklim.
Kas to būtu domājis, ka speķis cigļiem jāliek ar dzīvības briesmām! ?
Kaimiņsuns noskatījās šito ambrāžu pa gabaliņu, kad burziņš norima, mierīgi piečāpoja aplūkot un novērtēt, vai speķis aizsniedzams vai nē. Kad konstatēja, ka netiks klāt, izdvesa tik sirsnīgu nopūtu, ka mammucis bezmaz metās pakaļ ar desas luņķi, knapi apturēju.