Katru rītu jābrien cigļiem barību pabērt. Šorīt klajš tukšums un klusums - vissapēsts un bezmaz vai izlaizīts. Nuja, šorīt ilgāk pagulēju...
Otrpusis pa logu noskatījās, kā es sēkliņas beru un speķi karinu. Vēlāk teica, ka es knapi muguru esot pagriezusi, kad bariņš zīļu jau ar atžņiebtiem zobiem (iedomājos to skatu!) metušās speķī un sēklās.
Ā, un šorīt esot manīti sarkanrīklīši (piedod, Mangust). Nē, vārds ''krūtis'' nav tabu.
Cik skumji, ka vairs nav īstas lauku mājas ar īstu klēti, pirtiņu un kūti, ar bariņu dažādu mājlopu, siena un kūts smaržu, ar kaķiem, kuri šiverē pa kūti, ar pūcēm kūtsaugšā un apodziņiem tuvējās eglēs... Lauku (pāķu) vairs nav. Un saiknes ar dabu arvien švakākas, kaut dzīvojam pašā dabas viducī. hēēēēh