Pāris dienas īgni burkšķu par sēņu ķorbelēm - ik pa laikam uzrodās un tad man jācep vai jāburko. Labi, ka mammucis vēl spēj to čupu iztīrīt.
Šorīt no paša rīta kāds nelietis pilnīgi ar varu izrāva mani no gultas, iestūma zābakos un izsvieda no mājas meža virzienā, labi, ka tikai vienu grozu iedeva līdzi.
Aizslāju pāri laukam nīgri šķendējoties par garo un visnotaļ rasaino zāli. Pārsvempos pāri grāvim un tikai jau otrā pusē raušoties pa stāvo malu un ķeroties garās zāles kumšķos atskārtu, ka grāvis ta tukšs! Ūdens nav!
Izriņķoju pa eglaini, aplūkoju cūku nedarbus - velēnas vietām vairāk atgādināja kolhoza traktorista Jēkaba arto lauku. Sēnes nevienas! Pat ne draņķa suņusēnes! Vienā punduregļu un ievu mudžeklī beidzot pamanīju apšubeciņas oranžo cepurīti. Pieliecos un - ak, tavu mī un žē! - uz 20 kvadrātmetriem klājiens ar mazām, smukām beciņām. Viss, ar to arī bagātība beidzās. Nu ko, līdu no meža laukā.
Dunduru spiets riņķī, lien aiz apkakles, lien mutē un acīs, klumzāju pa mežcirtēju izdangāto un aizaugušo pļavu, gludāku un mazāk aizaugušu ceļu meklējot. Bērzu jaunaudzīte? Ā, tajos sikšņos noteikti vēl jaielien, kā nu bez tā! Iztraucēju rīta dusu kaut kādam palielam zvēram - tas aizmetās, ka nobūkšķēja vien. Trejdeviņos līkumos saliekusies lodāju pa jaunaudzīti un tik vien redzēju kā zvēru izspārdītas pāraugušas bērzubekas.
Un tomēr pašā maliņā klājiens ar pavisam jaunām bērzu beciņām! Tak izdevās kurvi pielasīt.
Labi šitā iziet no mājas, beidzot atradu arī saldās smaržas avotu. Laiku pa laikam no kautkurienes uzvēdī patīkama, salda ziedu smarža, ļoti pazīstama, bet nekā nevarēju saprast, no kurienes tā nāk. Izrādās, ka aiz biezajām ceļmalas eglēm noslēpies vesels griķu lauks, pašlaik kā reiz pilnos ziedos.
