Autors Tēma: Esam tālu no dabas aizbizojuši  (Lasīts 89871 reizes)

0 lietotājiem un 2 viesi lasa šo tēmu.

Atslēdzies daddy

Atb: Esam tālu no dabas aizbizojuši
« Atbilde #705 : 2023. gada 19. jūlijs, 12:00:08 »

Ni fi ga!
Pirms 20 gadiem riktīgi visas priedes gar Vidzemes šoseju nokalta, jo toreiz bija tuvāk, tagad ir platāka brīvā josla, sāls vairs neķer tik tālu.


tās bija bezšķirnes priedes... modernajām tik padod NACL, CO2 un slāpekļa oksīdu - aug griezdamās...
 

Atslēdzies reno

Atb: Esam tālu no dabas aizbizojuši
« Atbilde #706 : 2023. gada 19. jūlijs, 12:34:15 »
es priedes neaudzēšu

Atslēdzies daddy

Atb: Esam tālu no dabas aizbizojuši
« Atbilde #707 : 2023. gada 19. jūlijs, 13:38:10 »
es priedes neaudzēšu


dēls dažas iestādīja pie mājas... tām, ja uzmiež (karbamīds=urīnviela) - aug kā trakas...


Atslēdzies reno

Atb: Esam tālu no dabas aizbizojuši
« Atbilde #708 : 2023. gada 19. jūlijs, 16:58:44 »
Priedes parastās  ļoti labi var cirpt un formēt. Mums viena 30-gadīga smuki apaļa, apm. 2 m augstumā. Bet katru pavasari kārtīgi ar šķērēm

Atslēdzies Krimsons

Atb: Esam tālu no dabas aizbizojuši
« Atbilde #709 : 2023. gada 24. jūlijs, 01:06:23 »
Pus stundu nevarēju dabūt ārā no guļamistabas sikspārni.
Beigās pierunāju, un viņš ļāvās paņemties rokās.
Ar vaļā durvīm negribēju gulēt, būtu pārāk auksti (guļamistaba man vienīgā istaba mājā).

Atslēdzies Camma

Atb: Esam tālu no dabas aizbizojuši
« Atbilde #710 : 2023. gada 24. jūlijs, 10:50:16 »
Šitie rupuči neganti spiedz un čirpst. Man viens tāds iekoda īkšķī, kad mēģināju paglābt pie jumta restaurācijas darbiem. Ņēmu ar cimdiem to blusu maisu, tak tomēr ieķēra.
Visus sakost!

Atslēdzies Bobs

Atb: Esam tālu no dabas aizbizojuši
« Atbilde #711 : 2023. gada 24. jūlijs, 10:55:57 »
es ņēmu ar dvieli. Tad šams sapinās meistarībā, tikai rādīja zobeļus kā tāds Drakula

Atslēdzies Krimsons

Atb: Esam tālu no dabas aizbizojuši
« Atbilde #712 : 2023. gada 24. jūlijs, 16:40:53 »
Dvielis izklausās labi.
Manējais nepīkstēja, pat šķita, ka nemēģināja kost, cik nu ādas cimdos sapratīsi.
Toties ne ta rūca ne ta rēca kā tāds mikrolauva. Nemaz nezināju, ka viņiem ir tik zemi tembri.

Atslēdzies Camma

Atb: Esam tālu no dabas aizbizojuši
« Atbilde #713 : 2023. gada 26. jūlijs, 09:58:27 »
Viendien braucu no veikala un pārsteigumā elpa aizrāvās - uz lauka ap 30 stārķu! Nē! Turpat tālāk no cita rakursa vēl 30! Mī un žē, vēl pēc pārdesmit metriem aiz pakalniņa atkal krietns 20-30 stārķu bars! Un, nē, neskaitīju vienu un to pašu bagātību 3 reizes.

Ja vienlaikus kopā sanāk ap 100 melnsvārču, tad jāsāk rēķināt, no cik lielas teritorijas šie sanākuši? Kā tāda vatāga barojas? Visa sīkā dzīvā radība 30 km rādiusā izrīta?
Visus sakost!

Atslēdzies kvadra

Atb: Esam tālu no dabas aizbizojuši
« Atbilde #714 : 2023. gada 26. jūlijs, 10:15:19 »
Vispār jau latvieši stārķi ir nepelnīti poetizējuši - svētelis, ko tu neteiksi. Patiesībā jau riktīgs pterodaktīlis, un viņš nepārtiek no zāles. Visu sīko dzīvo radību izrij. Labi, ja vēl lauku peles, bet, kad  vardes no piemājas dīķīša aplasa, man tomēr žēl. Dzirdēts, ka spējot arī sīku kaķēnu vai mazkucēnu aizstiept, nezinu gan, cik tur taisnības. Priecājos, ka "manējie" nav tik droši, lai gluži pagalmā piezemētos, lido tikai pie siena ruļļiem, plūc un fenderē kušķiem sienu. Laikam pēc bērnu izaudzināšanas uzsākuši ligzdas sakārtošanu  :mrgr:

Atslēdzies Camma

Atb: Esam tālu no dabas aizbizojuši
« Atbilde #715 : 2023. gada 26. jūlijs, 10:26:26 »
Svētelis nepelnīti savu vārdu nes. Pāris reizes gadījies redzēt, kā stiepj čūsku un vairākkārt gadījies dzirdēt no vecākiem cilvēkiem, ka nesamo ''pazaudējis'' pagalmā pie ligzdas. Tāpat zaķu populācija krietni sarukusi, jo mazie zaķēni tiek aplasīti.
Visus sakost!

Atslēdzies tuk

Atb: Esam tālu no dabas aizbizojuši
« Atbilde #716 : 2023. gada 26. jūlijs, 12:02:21 »
Par "svēteli" sauc tādēļ, ka novērots, ka ēkās kurām uz jumta stārķa ligzda, zibens neiesper. Tas bija būtiski ar ugunsnedrošajiem jumtiem un koka ēkām. Tātad tomēr svētība tām mājām. Grauzēju iznīcināšana un pārtikas saglabāšana ar nebija par skādi.
Bet čūskas pagalmā sanes gan. Ja odzi, tad bēdīgi, bet zalkši jau latviešiem arī skaitījās svētība.

Atslēdzies kvadra

Atb: Esam tālu no dabas aizbizojuši
« Atbilde #717 : 2023. gada 26. jūlijs, 13:28:30 »
Lai nu kā, izskatīgs jau ir tas putns. Kad savām garām kājām pļavu pārstaigā vai ligzdā stāv un knābi klabina. Pieļauju, ka no dabas tiešām tālu aizbizojušie rietumeiropieši varētu to uzlūkot kā brīnumu.

Atslēdzies Camma

Atb: Esam tālu no dabas aizbizojuši
« Atbilde #718 : 2023. gada 02. augusts, 12:57:58 »
Mums svētdien atgadījās gadījums.
Puķdobju ravēšanas laikā pēkšņi uzradās zverjuga! Vedekla pārsteigumā iespiedzās, kad pierastā rudā murļa vietā gar kājām noglaudās cits spalvainis - pusaugu kaķēns! Kassss par košaku! No retajiem un dārgajiem, ar lieliem melniem plankumiem zaļbrūnajā kažokā. Dauzījās un meņģējās vai stundu - gan ķepoja (ar mīkstām ķepiņām!), gan joņoja pa plato šēzlongu, gan slapstījās slarbenājos, pie tam, dauzījās kā ar lielajiem, tā arī ar mazpuiku.

Protams, ka piedāvāju arī kaķpaiku - paošņāja, bet interesi neizrādīja. Bijām jau kaķa likteni izlēmuši par labu jaunām mājām dzīvoklī un izbraukumiem uz pāķiem, kad šamais cēli aizsoļoja gar pļaviņas malu savās gaitās.

Nez, kur tāds mēr-kaķis uzradās? Šitādu jaukumu nebiju redzējusi. Ilgi štukojām, kurās kaimiņmājās tāds brīnums varētu būt uzradies. Gribētos, lai kādu reizi atkal uzrodās. Nē nē, lai ir saimnieki! Tikai lai ir tepat kādā no kaimiņmājām.
Visus sakost!

Atslēdzies Camma

Atb: Esam tālu no dabas aizbizojuši
« Atbilde #719 : 2023. gada 05. augusts, 15:32:59 »
Pāris dienas īgni burkšķu par sēņu ķorbelēm - ik pa laikam uzrodās un tad man jācep vai jāburko. Labi, ka mammucis vēl spēj to čupu iztīrīt.
Šorīt no paša rīta kāds nelietis pilnīgi ar varu izrāva mani no gultas, iestūma zābakos un izsvieda no mājas meža virzienā, labi, ka tikai vienu grozu iedeva līdzi.

Aizslāju pāri laukam nīgri šķendējoties par garo un visnotaļ rasaino zāli. Pārsvempos pāri grāvim un tikai jau otrā pusē raušoties pa stāvo malu un ķeroties garās zāles kumšķos atskārtu, ka grāvis ta tukšs! Ūdens nav!

Izriņķoju pa eglaini, aplūkoju cūku nedarbus - velēnas vietām vairāk atgādināja kolhoza traktorista Jēkaba arto lauku. Sēnes nevienas! Pat ne draņķa suņusēnes! Vienā punduregļu un ievu mudžeklī beidzot pamanīju apšubeciņas oranžo cepurīti. Pieliecos un - ak, tavu mī un žē! - uz 20 kvadrātmetriem klājiens ar mazām, smukām beciņām. Viss, ar to arī bagātība beidzās. Nu ko, līdu no meža laukā.

Dunduru spiets riņķī, lien aiz apkakles, lien mutē un acīs, klumzāju pa mežcirtēju izdangāto un aizaugušo pļavu, gludāku un mazāk aizaugušu ceļu meklējot. Bērzu jaunaudzīte? Ā, tajos sikšņos noteikti vēl jaielien, kā nu bez tā! Iztraucēju rīta dusu kaut kādam palielam zvēram - tas aizmetās, ka nobūkšķēja vien. Trejdeviņos līkumos saliekusies lodāju pa jaunaudzīti un tik vien redzēju kā zvēru izspārdītas pāraugušas bērzubekas.

Un tomēr pašā maliņā klājiens ar pavisam jaunām bērzu beciņām! Tak izdevās kurvi pielasīt.

Labi šitā iziet no mājas, beidzot atradu arī saldās smaržas avotu. Laiku pa laikam no kautkurienes uzvēdī patīkama, salda ziedu smarža, ļoti pazīstama, bet nekā nevarēju saprast, no kurienes tā nāk. Izrādās, ka aiz biezajām ceļmalas eglēm noslēpies vesels griķu lauks, pašlaik kā reiz pilnos ziedos.
Visus sakost!