Kā jau vakarnakt čatā iebrēcu, piecdienas vakars izvērtās par grandiozu bekotavu.
Braucu no darba mājās ar divām domām - neaizmigt pie stūres un dabraucot uzsliet kājas uz pufiņa, sūkt rumu ar švepsi.
Ja gribi Dievu sasmīdināt, pastāsti viņam par saviem plāniem. Mājās jau gaidīja lielā sarkanā bondzele ar apšiniekiem, bet vainīgais maita pazudis no redzes loka, paķerot līdzi jaunās miskastes spaini...
Atgriezās pēc pusstundas, nokrāmēja misspaini uz galda un sāka drudžaini tekalēt pa māju, pirtiņu, škūnīti un citām vietām, kurās potenciāli varētu atrasties kāda sēņu tara. Parastie groziņi netika izskatīti kā variants. Beigās atrada vairākus lielos dārza spaiņus un pārlaimīgs izzuda meža virzienā.
Pēc nepilnas stundas ar sēņu ligu sistais vājprātis atgriezās, nokrāmēja guvumu istabā uz grīdas un apmierināts noelsa :''puff, nu TUR es VISU nolasīju!''. Viņam tā esot psiholoģiska relaksācija, pilnīgi nepieciešama normālai funkcionēšanai. A man ko darīt?
Jāatzīmē viena pārsteidzoša lieta - uz visu to sēņu kravu nebija NEVIENAS tārpainas. Pilnīga mistika.