Vakar vēl bija tīri tā nekas - pat vēl šorīt 4-os no rīta krietni sniga un bija mīnus 1,2 grādi. Toties jau 9-ņos no rīta lija sīks lietus un no visiem jumtiem šļūca smags sniegs lēķšerēm vien. Pēc briketēm uz šķūnīti ejot arī ieklausījos, vai nedzird nodevīgo šššrrrššš, jo tad vēl pussekunde ir, lai taisītu stirnas cienīgu lēcienu uz vienu vai otru pusi un nepaliktu tieši sniegablāķa krišanas vietā.
Šorīt palūrēju uz barometru un neticēju savām acīm - tik zemu kritušu spiedienu sen nebiju redzējusi. Vēl mazdrusciņ un būtu turpatās uz grīdas...
Sīkcigļi ņemās pa barotavu, ka sēklas šķīst uz visām pusēm, bariņš zvirbuļu cītīgi uzlasa. Reizēm galvā iešaujas doma, ka zīlītes tīšām ārdās, lai citiem zemē arī tiek. Egļu zari piemirkuši smagi jo smagi, no egļu biezokņa knapi izplivinās tikpat smaga un piemirkusi žagata. Vienbrīd likās, ka nupat nopļeks zemē, parasti tīri žirgti aizjoņo uz jaunaudzīti.
Kamēr šņikāju rasolīti, redzeslokā iekāpo suns. Vispirms likās, ka kaimiņu lielvecsuns Roksija. Kaut gan redzēju vispirms tikai ar acu kaktiņu, tomēr likās kaut kas neriktīgi. Tad jau pametu skatu un - jā!- nekāda Roksija, bet otra kaimiņa inteliģentā laiciņa! Svarīgi izostīja vietu zem piekārtā speķa un aiztipināja tālāk savās darīšanās. Bet nu tā aste, tā aste! Tā saskrullēta, ka jebkurš sivēns un pat silto jūru gliemeži skaudībā varētu mirt! Salūkoju 2 pilnus apgriezienus! Skaidra lieta, ka pēdējā ceturtdaļa jau astes spalva vien, bet efektīgi! Nez šīto ripuli kādreiz iztaisnot arī var?
