Tā kā solīja jauku laiku, sabriedām izstaigāt Līgatnes dabastaku.
Ja īsi, tad - uhh!
Ja garak - tad te būs.
Piebraucām jau tā pavēlu pēc mūsu-pāķu mēriem, tā ap 10.30. Jo viena otra psihā dārzniece nekādi nevarēja palaist garām stādu tirgu Siguldā. Nu jā, tur acis tā vien šaudījās arī man, bet bremzēju sevi ar domu, ka pohainais pļāvējs tik vai tā jaunos kociņus nobeigs, nav cenšanās vērts.
Dabastakas stāvvietā bijām 3. vai 4., placis tukšs, visapkārt klusums.
Pa ilgiem laikiem sajutu, ka kovidā puszudusī oža tomēr kaut cik atgriezusies - mitrās sūnas un zemes smarža, kam kaut kur dziļumā vēl sēņu un īpašā rudens smarža! Mmmmm.
Nakts aktīvisti, protams, bija vēderus piepildījuši un nolikušies garajā diendusā. Toties aļņi vēl laiski brokastoja un škurināja ausis, sānus un dibenus gozēdami rudens saulē.
Briežu dārzā neredzējām nevienu dzīvu radību. Bet tagad rudens zeltainajā dzeltenumā saskatīt riekstu brūnos kažokus diez ko neizdotos arī tad, ja ragaiņi turpat netālu gulšņātu.
Toties slinkie cūķi tikko kārtojās uz migošanos un ar šņukuriem pielaboja kukuržņus, lai kur ērti vaidziņu atspiest. Viens ruksis jau bija migu iegulējis, izlīda no nojumes, arī parakāja tuvējos zāles kušķus, ļoti daiļi izstaipīja pakaļkāju un ielīda atpakaļ gulēt.
Pie pūcēm uzkavējāmies ilgāk un apriņķojām to voljēru reizes 3. Puiks nekādi nevarēja aptvert, ka katrs pūcis ir atsevišķs putns, nevis viens un tas pats, tikai pieaugušāks, t.i., no apodziņa nesanāks pūce vai ūpis.
Mums izdevās saskatīt arī lūsi! Ja nepaceltu galvu un kaķiski daiļi nenožāvātos, nemūžam neieraudzītu!
