Dzīvot pašā dabas viducī ir ļoti liela privilēģija. Braucot cauri Rīgai, nemaz neizbrīna daudzās pamestā mājas centrā, cilvēki tiecas pēc sava stūrīša ar dārzu, gurķu dobēm un āboliem vai vismaz gabaliņu zaļa mauriņa.
Man ticis paradīzes gabaliņš.
Vienu rītu ar kafijas krūzi rokā aizkāpu līdz puķudārza malai un rītasvārka kabatās pielasīju pusdienas (bērzubeciņas). Nākamajā dienā jau tālredzīgāk pie viena paķēru groziņu.
Tā kā ir izvēle, vai pastaigāt gar puķudārza malu, vai ielīst jaunaudzītē, tad trešajā dienā tieši nakckreklā iekāpu gumijniekos un ielīdu egļu brikšņos. Jā, tāda izvirtule. Mežš mans, kā gribu, tā bekoju.
