Autorei Agnesei Martēnai-Ligānai latviešu valodā iznākušas (tulkotas no franču valodas) divas grāmatas: "Laimīgie lasa grāmatas un dzer kafiju" un turpinājums "Neuztraucies, mīļā, tev viss izdosies!". Pirmo grāmatu paņēmu lasīt tās nosaukuma dēļ, izrāvu vienā vakarā un nevīlos. Stāsts skaudrs, bet ar franču kultūras izpausmēm piemītošu vieglumu. Latviešu vai ziemeļvalstu kultūrai nekad nepiemīt tāds vieglums, ar kādu franču literatūrā un kino atsedz cilvēku trauslumu un emociju kailumu. Tas ir kaut kas citādāks. Visas sāpes aprakstītas neizvairoties, bet arī neieciklējoties. Dzīve ir, dzīve it kā apstājas traģēdijas priekšā, dzīve turpinās, dzīvē atkal neiet gludi un tad atkal dzīve turpinās. Bet tas nemazina psiholoģisko spriedzi un nemaz neatņem stāstam tā jēgu un struktūru.
Pirmajā grāmatā "Laimīgie lasa grāmatas un dzer kafiju" sākumā likās mazliet savādi, kāda gan varētu būt saistība notikumiem ar šo optimistisko nosaukumu. Bet tas atklājās tikai beigās. Stāsta sākumā turpretī tumsa - Diāna autokatastrofā zaudē vīru un meitiņu. Viņa vairs nevēlas. Neko. Dzīvot arī ne. Taču arī izbeigt dzīvi nepietiek drosmes...
Otrajā grāmatā "Neuztraucies, mīļā, tev viss izdosies!" ir turpinājums aizsāktajai sižeta līnijai. Ar laiku. Ne uzreiz. Bet tomēr, dzīve turpinās. Diāna nav sevi aprakusi, viņa dzīvo. Pagātne neatlaiž vaļā pavisam... Un stāsts ir par izvēli.
Ja par noslēgumu. Tas likās likumsakarīgs, nemaz nemēģinātu iztēloties citādāku turpinājumu pašās beigās. Bet beigas tomēr likās mazliet pretrunīgas, atainojot varbūt arī realitāti, ka cilvēks gan domā un sāp vienu, bet tad dzīve noliek priekšā kaut ko citu. Jā, mazliet sasteigtas pēdējās lappuses, bet kopumā noticēju.
Un visbeidzot vairs pat nevaru pateikt, kura grāmata patika labāk, katrai bija sava noskaņa un es priecājos, ka izlasīju.
Bet, kā ir jums? Tām, kas lasījušas.
Kura grāmata patika labāk? Vai beigas uzrunāja?