Tiešām, gribas vienkārši pačīkstēt. Nesūtiet mani uz cāli, man tur ļoti nepatīk

Es labāk tepat. Tikai brīdinu - palags būs garš.
Īsumā situācija - plānojas ģimenes pieaugums (nu jau pavisam tuvu). Topošie vecvecāki, protams, sajūsmā (manējiem tas būs pirmais mazbērns). Viss ļoti jauki, ļoti forši... izņemot faktu, ka mans mammucis ir visu izdomājis un izplānojis, kā būs - pēc operācijas (būs ķeizars) tajā pašā dienā brauks uz slimnīcu skatīties, katru dienu pa vairākām reizēm apciemos, ārā rakstot sagaidīs, mājās klās galdu ciemiņiem... Dzīvo viņi 200 km no Rīgas, brauc ar sabiedrisko, pie tam, es būšu ne Rīgas slimnīcā, tā ka vēl tur braukāšana, t.i., tā nav pieklājības vizīte uz 15 minūtēm, bet kārtīga ciemošanās ar mammuča kā galvenā organizētāja un plānotāja piedalīšanos. Tas nozīmē arī to, ka mājās viss būs pārkārtots pēc viņas "kā ir pareizi" uzskatiem utt. Kad iebildu, ka mums dzīvoklis ir mazs un es pēc operācijas un stresos no jaunās situācijas nebūšu īsti gatava ciemiņiem, atbilde bija - tu varēsi ar mazo blakus istabā gulēt, es visu organizēšu. T.i., viņa sevi pie ciemiņiem nepieskaita - es gan, pie tam pie grūtāk izturamajiem.
Mūsu izvēle (ko maigiem un ne tik maigiem mājieniem esam centušies jau vairākus mēnešus pateikt) - mēs gribam pirmās dienas pavadīt SAVĀ ģimenē (es+vīrs+mazais). T.i., sanāk tā - mazais nāk pasaulē 2dienā, bet vecvecāki brauc "raudzībās" svētdienā. Līdz tam tās 5 dienas ir MŪSU.
Bet nu mājienus mammucis saprast negrib. Tad nu pirms pāris dienām zvanu un saku tiešā tekstā - tā un tā, tas ir ļoti īpašs brīdis MŪSU ģimenei, kurš vairs NEKAD neatkārtosies, tāpēc mēs šo laiku gribam pavadīt trijatā. Jūs esat mīļi gaidīti svētdien uz pirmo iepazīšanos. No slimnīcas noorganizēsim video zvanu skaipā , lai mazbērnu ātrāk ieraudzītu. Un, ko jūs domājat, man atbild? (citēju) Vai tu neuzskati, ka tas ir cūciski, mūs tā nostumt malā? Man pietrūka (pieklājīgu) vārdu, pateicu tikai, ka uz tādu viņas viedokli man nav, ko atbildēt un turpināt runāt ar viņu nespēju. Un nespēju jau arī - tajā dienā visu dienu nopinkšķēju (tas man par to, ka visu grūtniecības laiku lielījos, ka man hormonu vētru nav - mierīga kā valis, pilnīgs pofigisms iestājies).
Es zinu, ka mēs savu viedokli nemainīsim - tā ir MŪSU ģimene, MŪSU laiks un MŪSU izvēle. Vienīgais, ko es nesaprotu - vai tiešām tas ir tik nepareizi - gribēt vismaz dažas pirmās dienas pabūt tikai pašiem, bez cilvēkiem no malas (kaut arī ļoti tuviem)? Senāk vispār nedēļu pēc dzimšanas slimnīcā turēja un nevienu klāt nelaida. Mēs lūdzam tikai 5 dienas (patiesībā 2, jo pirmās 3 jau paies slimnīcā, ārstu uzraudzībā). Un arī vairāk tāpēc, lai varētu mierīgi "sapazīties" un saprast, ka nu dzīve ir mainījusies mums visiem trim. Pie tam, mūsdienu tehnioloģiju laikā, kad jebkurā brīdī Skaipā var visu ieraudzīt...
Ehh... Pačīkstēju

Ja man tagad teiksiet, ka es tiešām esmu cūka... Nu, pieņemšu arī šo viedokli. bet neko nemainīšu - savos 2x18 ar astīti gados esmu pārliecināta par to, ka darām tā, kā būs labāk mums ar bēbi. Un visa pārējā pasaule tās dažas dienas pagaidīs.