Štrunts ar īslaicīgiem moku rīkiem. Kādu laiku atpakaļ man bija kolēģis, kuram telefonā bija ielikta kaut kāda briesmīga melodija. Īpaši riebīgi bija, kad telefons tika pamests kopējā biroja telpā, a pats slaists kkur aizklīda. Ar slaistu par melodijas nomaiņu runāja turpat vai visi - sākot no apkopējas, beidzot ar priekšniecību. Jaunskungs tikai smīnēja un uzjautrinājās, ka re kā var visus ''izdi@sināt". Vienā brīdī dārgais gadžets pazuda. Nav un viss. Neviens pat neiepīkstējās ar domu - vai cik žēl. Drīzāk klusi berzēja ķepiņas un būtu sabučojuši telefona ''pazudinātāju'', ja tāds atrastos. Taču kolektīva prieki bija īsi - jauns gadžets ar to pašu draņķa meldiņu uzradās pēc pāris dienām. Laimīgā kārtā jaunskungs aizbrauca strādāt uz ārzemēm. Tikāmies kaut kādā kongresā pēc gadiem trim. Meldiņš gadžetam nomainījies, jo ar vietējo priekšniecību runa bijusi īsa - Tu, vai meldiņš.
Bet. Jauneklis esot vairākkārt mēģinājis sazvanīt šejienes kolēģus. Varat minēt, vai viņam tas izdevās....

.