It kā rīkojojos tā, kā mīlošam tēvam pienākas....
Priekšvārds.
Kopš bērnības meitā esmu centies ieaudzināt egosismu. Veselīgu egoismu, kas paredz to, ka ne vienmēr dzīvē notiek pēc uzrakstītām notīm.
Meitiņ, Tu tikai mācies! Pārējo nodrošināšu. ...cepuri nost, kāju virsū - RTU 12/1 - budžetā!
Rezultāts.
Man sagribējās sniegt to, kas man manā jaunībā bija tikai manos sapņos - autovadītāja apliecība=sava mašīna!
Ok, pēc viena skarbā soda braukšana kļuvusi prātīgāka. Kā nu ne - uz mēnešbiļeti pārsēsties nav patīkami..
Vecākos bliež pārliecību par to, ka izdevumiem pietrūkst. Tas nekas, ka labi apzinās reālās saistības.
Kur beidzas vecāku rūpes un kur turpinās skarbums pret bērnu?!
Savu, to pašu mazo, ņurdošo un nedaudz par plaukstu lielāko... un kurš pieprasa visādus vipendronus?!
Pie kam vipendroni, izrādās, ir tikai manā prātā...
an nepatīk raudošas sievietes! / nē, asaras nav manipulācija/
Bet viņas to izmanto.
Un kuras gan lutināt, ja ne savas mīļās..
Plast(i)līns.