Tu piedāvā būt dzīvu vecāku bārenim?!
Zigi, es jau preventīvi atvainojos, bet
... pī...pī...pī,... .ļe...pī ... .uj, Tu, ļe,..bal., uj.
Tak ne ne jau par prāta išanu tēma.
Mērķis nav dzenāt meitu skrandās un bez kosmētikas.
Aj, Mao jau pateica
Es piedāvāju variantu, kad:
Meita: "Gribu jaunāku telefonu. Annai no klases mamma jau nopirka, bet man vēl nav."
Tēvs: "Cik maksā?"
Meita: "XXX"
Tēvs: "Lai es būtu taisnīgs pret visiem jums, mūsu 4 bērniem, man tagad būtu katram no jums jānopērk kaut kas par summu XXX, ja jau tev es pērku to, ko tu gribi. 4 reiz XXX mūsu ģimenei ir pārāk liela summa, lai gan, ja jūs apsolāties Y mēnešus neēst ... Tad - jā, tad mēs to varam atļauties. Nu, kā būs? Ko brāļi saka? Labāk ēdīsim vai telefonus katram?"
Meita: "????????? Labāk ēdīsim."
Tēvs: "Man nav nekādu iebildumu, ja tu pati ej brīvajā laikā strādāt un nopelni. Ja naudas pietiek, vari sev kaut jaunu auto no salona, bet mēs, vecāki, varam tik, cik mēs varam ..."
Un tālāk, lai cik tas nebūtu dīvaini, izrādās, ka tas telefons nemaz tik ūbervajadzīgs nav bijis. Un šeit arī nodalās tie jaunie cilvēki, kuri agri vai vēlu (kad tētuks palīdzēt vairs nevarēs) sava slinkuma pēc tikpat staigās skrandās un bez kosmētikas, un tie, kuriem dzīvē būs y kosmētika, y drēbes, y viss pārējais ..., jo saprata, ka jebkura lieta prasa lielāku vai mazāku piepūli.