Padomāju - nē, tieši otrādi, tās ir tieši mūslaiku, nevis PSRS iezīmes. PSRSā minerālmēslu iegādei doķus neprasīja - zinu, pati tiku pirkusi. Pie ieejas muzejos somas nekratīja un caur metāldetektoru iet nelika. Un lidostās šķidrumus mazās pudelītēs pildīt neprasīja... Turklāt mēs jau vēl dzīvojam salīdzinoši brīvi un mierīgi. Toties Eiropā... Parīzē pat zoodārzā un dažā labā publiskā tualetē ieejot apsargs prasa somu atvērt, par muzejiem pat nerunājot, tur izkrata kā lidostā. Par fočēšanos - draudzene Parīzē smuku ēku nofočēja, tūliņ pienāca miltārā formā tērpts pilsonis un pieprasīja bildi izdzēst. Tā, izrādās, ASV vēstniecība bija, mēs pēc tam tik sapratām. Nez, kā tā bilde varētu viņus apdraudēt, varbūt mēs teroristu labā spiegojam... Tā ka, mīlīši, laipni lūgti brīvajā Eiropā un sāciet vien pierast - tādā pasaulē dzīvojam, un ar PSRS tam nu nav nekāda sakara.
P.S. Nē, man nav nostaļģijas pēc LPSR. Katram laikam savas iezīmes un savas nejēdzības. Bet varas nomenklatūra zels un plauks vienmēr, un bez ziepēm līdīs vienalga kam, vai tā būtu Maskava, vai Brisele un Vašingtona - uz to nu latvieši diemžēl allaž čakli bijuši.