....un apsēdos blakus mazam nēģerpuisītim (laikam politnekorekti, ja? Bet neatceros, kā ir pareizi, galu galā viņi paši nav vienoti šajā jautājumā) uzreiz aiz šofera aizgalda. Pēc sīkā augumiņa spriežot, varēja būt sākumklašu skolnieks - milzīga skolas soma plecos. Laikam jau dikti noguris - pieliecās uz priekšu un atspieda galvu pret stiklu.
Viena pietura..otra...un drīz vairs nevarēju skatienu atraut no puikiņa. Domāju, nez kā viņam tādam - nu tak savādākam, atšķirīgam - iet skolā, kā viņš jūtas, vai nav vientuļš, vai viņu neapceļ? Kādi viņam vecāki? Vai mājās viņam normāli apstākļi mācībām? Ha! A priori nekādas pozitīvas ievirzes manās fantāzijās, laikam kkadas iekšējas asociācijas ar manām emocijām. Arī mans puisītis tāds noguris gan jau savulaik busā sēdējis.
Sašūmēju sevi tiktāl, ka gribējās kko labu izdarīt, kaut sīkumu, jo ko gan es, sveša blakussēdētāja...Atcerējos, ka esmu nopirkusi labu šokolādes konfekšu kasti dāvanai. Un tad pieķēru sevi, ka man bail puiku uzrunāt - kā es tā piedāvāšu viņam končas? Ko viņš padomās? Varbūt tas būs stulbi? Varbūt augstprātīgi izskatīsies? Ja nu viņš neņems un atteiksies? Ja nu uztver kā žēlastības dāvanu? Un ja nu kāds no pasažieriem pamanīs, ka sienos klāt puikam? Tādas 100 domas dažās sekundēs. Un nobremzēju sevi. Bet tad atkal tāds aizkustinājuma vilnis, un tūlīt arī jākāpj laukā, laika maz...
Saņēmos, noriskēju, piebikstīju puikam, izdomājusi pajautāt, vai viņam garšo šokolāde? Viņš nereaģēja. Pieliecos uz priekšu, redzēju, ka viņa acis aizvērtas, mutīte pavērta, iesnaudies. Saņēmos uz stingrāku satvērienu pie elkoņa, pat papurināju "Hallo!" Nekādas reakcijas, patiešām cieši aizmidzis tajās nieka 5 minūtēs, ko braucām.
Šokolādes kaste plauktā. Ceru, ka puišelis neaizbrauca savai pieturai garām. Kaut kā domāju par viņu visu vakaru. Varbūt viņš tomēr būtu bijis priecīgs par končām?
