Arī šķiet, ka nevajag atsevišķi tā pievērst uzmanību, tas vairāk samulsinātu. Nu, tāda kā nopētīšana vai sākšana iepzīstināt ar visiem, māju. Tik daudz, cik apsveicinoties. Lai tā dabiski, viegli un atraisīti.
Un vēl, kad kāds jaunietis atved iepazīstināt ar savu sastapto otrpusīti, tad šis pats jaunietis savā ziņā arī ir kā galvenais, kurš virzīs notikumu gaitu, vedinās otru jaunieti aiziet kaut ko apskatīties un tā, jo tad jau jaunieši sapazinuši viens otru un labāk zinās, kas dara komfortablāku jušanu. Vecāki šajā gadījumā ir vairāk kā fons vai arī, ja jauneklīgi un forši vecāki, tad kā draugi.
Pati ar dzīvesbiedra vecākiem, atminos, iepazinos, kad braucām vasarā visi uz laukiem. Āra plašumā ir vieglāk nekā telpās. Ir kur lūkoties skatienam, nav fokuss uz kaut ko vienu, var aiziet pastaigāties. Un, neatceros, vai uzreiz, bet vēlākā apsveicināšanās bija vairāk tādā "Čau!" formā, izpaliekot sajūtai, ka tur ir viņi - cienījamos gados - un mēs - vēl ne tik cienījami.

Vecmāmiņas gan, tas ir jau cits stāsts! Tur izreiz bija: "Bērniņ, vai ēdīsi ābolmaizīti ar tējiņu!", vienlaikus visu jau servējot, un tas bija kopumā ļoti mīļi.
Un, kad man nāksies tikt iepazīstinātai, vismaz domās, man šķiet, gribētu spēt noreaģēt arī kaut kā līdzīgi, tā - ar vieglumu.