Nu... Man var patikt radošās izpausmes. Var. Neviens to neaizliedz. Un kāda jēga teikt, fui, bet autors tak ķēmā. Jo ne jau tas tirliņš ķēmā man patīk, piemēra pēc. Bet gan kāds viņa veikums konkrētajā jomā. Punkts. Neieslīgstot primitīvās dzeltenās preses stilistikās, ka, jā, bet palūkojieties tak uz viņa nebūšanām, nu kā tā var, nav tak normāli. Piedodiet, man pašai par sevi dažreiz ir licies, ka es neesmu normāka, ka mani tik iebāzt kādā restotā iestādījumā. Jo neviena dzīve nav ideāla. Vienkārši parasto ļaužu dzīvi neatspoguļo. Un paldies, ka tā. Tad dzīves nebūšanas paiet un viss turpinās bez ķurķiem vai Tvaikielas. Nav nemaz tik traki, dzīve tomēr laba un skaista! Vai arī apraujas elpas dvesieni. Bet to jau neviens nefiksē. Toties tiklīdz kaut drusku izej publiskā telpā, kaut ar vārsmām, tā uzreiz sākas fiksācija, gan fiktīva, gan realitātē balstīta. Tikai. Uz to var palūkoties līdzīgi kā uz kaimiņu aiz žoga. Netīk, nsekaties, kamēr pašu tiešā veidā neskar. Citam varbūt netīku es, jo visiem jau labs neizbūsi. Bet, ja māksla padevusies, visu cieņu par šo konkrēto mākslu! Māksla nav vainīga pie reālijām, tā dzīvo arīdzan savu - māksla dzīvi.