Pirms saucam kādu par deģenerātu vai ģēniju (būs daudz burtu):
Iedomāsimies rakstnieku – viņam tuvojas jau piecdesmit, viņš ir paša kompleksu un visādu nedienu (ieskaitot mīļotās sievietes nāvi un dūrienu ribās ielas kautiņā – necik daudz netrūka, lai viņš būtu nonācis zemzemē) izmocīts neveiksminieks, raksta galīgi nelasāmus tekstus, ko neviens saprātīgs izdevējs neņem pretī, bet, ja arī lāgiem ņem, tad pēcāk vairs nezina, ko lai iesāk ar sadrukāto tirāžu, jo nevienam viņa darbi neinteresē. Pēc dabas viņš ir introverts un apātisks tips, kurš līdz pusdienlaikam valstās pa gultu, pats par sevi saprotams, ka pārāk daudz dzer, ir patoloģiski kautrīgs un noslēgts, jaunībā strādāto lektora amatu izjutis kā smagu slogu, tāpēc nu izmisīgi vairās no jebkāda regulāra darba, publicējas maztirāžas izdevumos, kurus lasa tikai autori, kas paši tur drukājas, bet pārtiek no nelielās summas, kas ik gadus laimīgā kārtā viņam pienākas no tēva mantojuma. Grūti iedomāties cilvēku, kurš no laba prāta vēlētos iejusties šī rakstnieka ādā, toties gluži vai acu priekšā viņa bērnības draugi vai studiju biedri, kuri, izveidojuši veiksmīgu karjeru un varbūt mazāk veiksmīgu ģimenes dzīvi, nu mazliet ar nožēlu, mazliet nievīgi noraugās uz šo izkāmējušo rakstītāju no saviem godīgo pilsoņu augstumiem: „Tik talantīgs cilvēks bija. Kas to varēja domāt, ka tā sanāks…” Gandrīz paradoksāli, bet šis ne īpaši patīkamais tips jau ir sarakstījis darbus, par kuriem gadus piecpadsmit vēlāk viņam iešķiebs Nobela prēmiju – gan Gaidot Godo, gan Mērfiju, gan romānu triloģiju. Neveiksminieka vārds ir Semjuels Bekets.
(c) G.Berelis
