..un vēl par deģenerātiem un pareizi ģeneràtiem...no dzīves skatīts..
Lielas, bagātas kompānijas korporatīvs pasākums 90.gadu vidū Vecrīgā, Mazajā ģildē...fvzin, kādas sociālisma domāšanas paliekas vai arodbiedrības prasībass, bet uz glauno pasàkumu ielūgta arī prastā tauta - celtnieki, dokeri, šoferi utt...pa taisno no darba...šie džinsās, darba kreklos, bet firmas zieds uzvalkos, pat smokingos un dāmas vakarkleitās...tauta daudz laika netērē un pēc darba nolemj kārtīgi pieēsties...
Viens tāds darba cilvēks, nedzērājs, paņēmies sev vienam lielo rosola bļodu un iekārtojies pie klavierēm...sēž uz pianista beņķa, bļoda uz aizvērtiem klavieru taustiņiem un ar lielo karoti no lielās rosola bļodas liek iekšà...
Atnāk Uldis Stabulnieks...piedodiet, atvainojiet, bet man šovakar te jàspēlē!
Dokeris - ok, es saprotu!..un ar visu rosola bļodu pārvietojas uz klavieres vāka, bet turpat blakus mūziķim...Uldis spēlē klavieres, bet puisis pusmetra attàlumā no viņa, uz klavierēm turpina pieveikt to bļodu!...bļoda liela, kàrtīga rosola bļoda...bet Uldis spēlē klavieres
kamēr skaidrā, man par to kauns...bet ir normāli ģenerātie, kuri nerdz šīs šausmas...ok, kad piedzeras, tad tas viss ir jautri! ...skat, skat - Uldis plinkšķina par apgleznoto Latviju, bet tas tur rij rosolu! Reàli smieklīgi! Ha, ha , hàà....
...un tad brīnāmies, ka ideālisti nodzeras...pat negribas domāt, ko toreiz juta Uldis un vai viņam pēc šī naudas pelnīšanas pasākuma bija vēlme piedzerties...