Situācijas apraksts. Sieva un vīrs izšķiras,tiesa nolemj bērnam pastāvīgo dzīvošanu pie mātes,bet,ja māte nolemj bērnu aizvest no valsts,nepieciešama tēva piekrišana. Tiktāl viss skaidrs. Māte aizbrauc uz ārzemēm strādāt,lai uzturētu sevi un bērnu,jo tēvs alimentus nespēj(negrib)samaksāt un tā. Kamēr atrod darbu,dzīvesvietu u.t.t. paiet laiks,bērns mācās un dzīvo LV pie vecmāmiņas,katrus brīvlaikus pavadot pie mātes.Dzīves apstākļi mātei nokārtojušies,bērns atkal ir pie viņas un grib palikt pavisam.Visi priecīgi,izņemot tēvu,kurš atsakās vispār sarunāties.Māte sameklējusi skolu jau,bet man šķiet,ka viņa ne no īstā gala sākusi kārtot to lietu- vai tur nevar sanākt ziepes? No tēva puses- ja viņš nepiekrīt un pat nerunā un vienīgā atbilde ir bijusi sms -tiksimies tiesā. Un kā diez būtu pareizi no likuma viedokļa? Pirmais solis,kas jādara mātei?