Kaut kā filozofiski noskaņota es.
Bieži piefiksēju divu tipu braucējus. Nu, starp visādiem citiem.
Viens ir tāds, kurš nemainīgi brauc ar konstantu ātrumu, kas parasti ir par kādiem 10 km/h zemāks par atļauto. Puskvartālu pirms luksofora velkās (tur to pamana citi braucēji - tie, kas aiz velkoņas). Apdzīt iespējas nav. Velkoņa aizvelkās līdz krustojumam un pa dzelteno, oranžo vai sen jau sarkano draskā krustojumam pāri. Ne gāzes, ne bremzes pedālis neeksistē.
Otrs tips ir līdzīgs, tikai pirms krustojuma kaut kā tā kā piebremzē, kaut varētu vēl vismaz trīs autiņi to krustojumu izbraukt. Bet pēdējā brīdī čumlaks uzspiež uz gāzes un krustojumu izbrauc, pārējie trīs palikušie lamājas uz vella paraušanu.
Vot šitos gan no braukšanas derētu izbanot - uz nedēļu, piemēram.
Viena tāda paziņa man ir. Tajās retajās reizēs, cik man gadījies braukt viņas autiņā, esmu gājusi tuvējā krogā ieraut stogram nervu nomierināšanai. Pati savu stilu komentēja šādi :"Es braucu labi un mierīgi, apkārtējie apdzen, taurē, bet es tik braucu...''. Stils ar gadiem nemainās. Nuja, kaut kā tam cilvēciņam jātiek no punkta A uz punktu Mājas.