Slimībā gulšņājot, nekas cits neatliek, kā lasīt. Tad, kad nesāp acis vai galva...
Jānis Lejiņš Dieva dusmības bērni
Lasījās lēnām, bet ar baudu. Lejiņa slavenos zīmogus vaskā pašķirstīju, nepatika. Vismaz toreiz likās tāds sakāpināts patoss un nacionālais romantisms. Šo paņēmu dēļ stilīgi noformētā iesējuma un vāka ilustrācijas. Kā izrādījās -viss sakārtots nodaļās ar konkrētiem nosaukumiem, kas jau skaidri pasaka, kas tur notiks. Vizuāli ļoti labi noformēts.
Ja patīk vēsture -iesaku, kaut gan tas ir drīzāk dzimtas piedzīvojumu stāsts. Tur ļoti maz konkrētu faktu un tikai rakstnieka meistarība liek noticēt, ka tās ir reālas vietas un cilvēki Vidzemē.
Katrā ziņā man tas bija negaidīti pozitīvs pārsteigums. Vai tur varētu tapt filma? pilnīgi iespējams