Ak vai, cik aizvainojumu rodas visneiedomājamāko pārpratumu dēļ!
Mēs ikviens esam ar savu dzīves pieredzi, savu uztveri un, attiecīgi - ar saviem tarakāniem. Nenobrīnīties reizēm, cik atšķirīgi var paskatīties uz vienu situāciju vai vienu un to pašu frāzi.
Esmu piedzīvojusi, ka viens cilvēks, briesmīgi pārskaities, sabļāva uz mani (no mana skatupunkta - pilnīgi uz līdzenas vietas un hvz par ko) un pusgadu runāja caur zobiem. Attiecīgi es - tāpat. Jo arī jutos apbižota.
Bet likties ta nav kur, darba lietās jākontaktē.
Līdz kādudien izrunājāmies.
- Es noprasīju - par ko?!
- Bet tu pateici - .... !
- Nu, jā... (patiesībā biju vispār aizmirsusi šo frāzi kā, manuprāt, absolūti nenozīmīgu un nenopietnā sarunā pa jokam izmestu). Un... kas par to?
- Bet tu mani ......
Man nekad mūžā nebūtu prātā ienācis, ka to frāzi varētu TĀ uztvert un piešķirt tai TĀDU saturu. Un sajusties apvainots, aizskārts, pazemots... OMG!
Izskaidrojāmies, salabām, pasmējāmies, ka vīrieši no Marsa, sievietes no Venēras, līdz šai dienai miers un draudzība.
Es par ko. Jācenšas ir piedot. Jo mēs jau nekad nevaram otra ādā ielīst un tā īsti saprast, kāpēc viņš teicis vai rīkojies tā vai citādi, ko domājis, kā juties, ko gribējis. Un sabūvējam paši savus greizo spoguļu attēlus, kas mēdz būt visai tālu no patiesības. Zinu, ka viegli pateikt, grūti izdarīt... Ja nu gluži piedot nesanāk, mēs varam vismaz atlaist situāciju, piedomājot, ka kaut kāds iemesls (lai arī mums nesaprotams) ir bijis tam, ka notika kā notika, un ka tam cilvēkam savs ceļš ejams, un lai viņš to iet, bet mēs ejam savējo. Galvenais neuzkrāt un neaudzēt sevī aizvainojuma sajūtu, jo tas ir milzīgs postošs spēks, kas grauj no iekšpuses.