Aizvainojums

[Nomade]

Vecs. It kā aizmirsts, bet šad un tad liek sevi manīt. Zinu un saprotu, ka jātiek vaļā - tā saka. Teikt jau viegli, bet šis, maita, tik viegli un vienkārši nav pametams, neatstājas. Ieteikumi?

[nakata kngs]

Viss jau atkarīgs no tā, kurš aizvainojis....
Ar gadiem saproti, ka neviens svešais nevar tevi reāli aizvainot....nu, pieņemsim kaut šo SF....gudrs, saprotošs cilvēks neko galvā neņems, pat ja sarunu biedrs vēlas aizvainot....kā saka, esi gudràks un pasmaidi! ...un tā ir visur dzīvē ārpus ģimenes...
Lùk, aizvainojumi ģimenē ir būtiski...

[tuk]

Izrunāties ar aizvainotāju. Bieži vien izrādās viens ne to domājis, otrs ne tā sapratis...
Var izrādīties, kā cilvēkam pat prātā nav nācis kādu aizvainot, uztveres mēdz būt tik dažādas.
Kas vienam šķiet joks un sīka vienība citam trādžiks.

[taj]

Man pašai aizvainojums parasti nozīmē kavēšanos pagātnē, ja ar cilvēku pārtraukta saskarsme. Un tad laiks meklēt jaunus iespaidus dzīvē, dibināt jaunas pazīšanās. Pagātne ir TIKAI pagātne, kaut kas jau pagājis, satura ziņā novecojis.

Savukārt, ja ar cilvēku viss turpinās, tad aizvainojums liecina, ka joprojām turpinās arī tas, par ko ir sajūta kā par pāridarījumu. Tad var novilkt robežu. Pateikt stop - ar to un to es vairs nevēlos saskarties, nepiekrītu un negrasos piekrist.

[ragana]

Es mēģinu piemērot otras puses "ādu"  - vai bija domāts tieši aizvainot? Ja tā, tad ko tur... acīmredzot ir bijušas pārāk spēcīgas emocijas, aizvainojums pašam un attiecīgi rīcība. Padomā par to, kas to izraisīja. Ja netīšām, tad nav vērts cepties par otra cilvēka rīcību, jo nejaušības notiek. Vēl jo vairāk, ja ir saņemta atvainošanās.
Pie viena jāpaskatās arī no tādas puses - ja Tevi kaut kas spēja tik ļoti aizvainot, tad palūkojies sevī pašā. Kāpēc apvainojies? Kādas jūtas tas aizskāra un kādas emocijas izraisa? Iespējams, ka manī pašā ir kas tāds, kas ir jāpārvērtē, attieksme, kas jāmaina.
Aizvainojums bieži rodas no tā, ka cilvēks iedomājas, ka otrs jūt un izprot pasauli un apkārtējos identiski Tev. Līdzko kas nesakrīt ar Tavu rīcības modeli, tā bladāc!

[Broms]

Stāsts iz dzīves..
Nedaudz no cita rakursa.
Sadzēries patiesības un taisnīguma izjūtas serumu kādam cilvēkam sarunāju pārāk skarbus tekstus.
Pec tam kādas pāris nedēļas nesaskrējāmies. Pat nesazvanījāmies.
Es izdomāju, ka šis apvainojies.
No ko - saņemos un zvanu. Ja jau sataisīju sūdus, tad vismaz jāmēģina strēbt. Domāju - atvainošos, izrunāsimies un tad jau redzēs kā būs tālāk.
Bikli iesāku sarunu. Otrā galā jautras čalas un nekādu apvainošanās pazīmju.
-Paklau... Piedod, ka es tā..
-Par ko jāpiedod?!
-Nu es tā visādi izrunājos...
-A par ko tur būtu jāapvainojas?
- Nu es teicu, ka "...."
-Aaaaa... bija jau aizmirsies , hahaha!  Bet Tu jau neko nepareizi nepateici. Jā, ja godīgi - skarbi un tieši pierē. Bet Tu biji vienīgais, kurš pateica skaļi to, ko es sev neuzdrošinājos atzīt.


To, ka cilvēks man bija teicis, ka uz 2 ned. būs ļooooti aizņemts, es biju piemirsis:)


Pieredze liecina, ka vajadzīgai, bet nenotikušai sarunai ir sniegabumbas efekts. It īpaši - ja vienai pusei palicis kāds aizvainojums. Jo ilgāks laiks, jo vairāk apaug ar iedomām par iemesliem un "kas ar to bija domāts".
Vairumā gadījumu apakšā tāds "čiks" vien ir...

[Camma]

Izrunāšanās ir laba lieta. Daudzreiz tiešām kāds pavisam citādi domāts sīkums iekrīt kaut kādā kurpē un grauž.
Man arī bijis gadījums, kad cilvēks apvainojies. Tā kā nekādu grēku neapzinājos, mēģināju runāties. Nu ko jūs! Madāma uzmeta kūkumu baisu kā Jērikas mūris, bolīja acis un nepakam nebija piedabūjama pateikt, kas tad tāāāā pieķēris. Kad ne - ne. Tagad, pēc vairākiem gadiem mēģina visu par labu griezt, bet šoreiz man nevajag. Ej trīs mājas tālāk.
Gadījies arī, ka daža laba madāma ne no šā ne no tā uzbļāvusi, publiski. Nu i nafig. Atvainojušās nav, bet tonis mainījies līdz klajai lišķībai. Toties es varu atļauties atbildēt ar strupu ''jā'' vai ''nē''. Vai vispār nelikties dzirdam. Tad nu būtu jāpadomā, vai savus tarakānus un PMS neatstāt mājās, kas zina, vai nesabojā attiecības ar ''vajadzīgiem'' cilvēkiem...

[tuk]

Mēdz jau arī būt, ka aizvainojošs bijis nevis teksts, bet kāda rīcība.
Ja ar to seno aizvainotāju vairs ceļi nekrustojas, drīzāk sevī izanalizētu situāciju,
uztvertu kā “dzīves skolu“, un liktos mierā.

Bet mēdz būt cilvēki /nedomāju autori/, ar kuriem kā
ar zīda cimdiem, zinu vienu tādu , nekad nezini kas būs ne tā...
Sākumā drausmi sevi kontrolēju, man tie jociņi reizēm...
Beigās sapratu, ka tā būtībā viņas problēma, ne mana  un
ja gribēs aizvainoties, tāpat atradīs par ko.

[Mao]

Pie visa, kas ar tevi notiek, esi vainīgs/a tu pats/i. Vainīgs/a ne izpratnē - ievārījis/usi to visu, bet vainīgs/a ka nepretojies, nesargāji sevi.  Varbūt to darīji speciālu, ekskluzīvu apsvērumu vadīts/a? Ok, bet tas neko nemaina. Tāpēc, piemēram, es vairs neesu SF galvgalī.

[Mao]

-Paklau... Piedod, ka es tā..
-Par ko jāpiedod?!

Neaizmirsti, ka vēl ir variants, kad cilvēks "strādā jeb kurās krīzes situācijās" un norij krupi, lai darbotos tālāk...

[tuk]

Pie visa, kas ar tevi notiek, esi vainīgs/a tu pats/i. Vainīgs/a ne izpratnē - ievārījis/usi to visu, bet vainīgs/a ka nepretojies, nesargāji sevi.  Varbūt to darīji speciālu, ekskluzīvu apsvērumu vadīts/a? Ok, bet tas neko nemaina. Tāpēc, piemēram, es vairs neesu SF galvgalī.

Ak vai, Mao, tik tagad pamanīju, tiešām, kur Tavi pagoni?

[kvadra]

Ak vai, cik aizvainojumu rodas visneiedomājamāko pārpratumu dēļ!
Mēs ikviens esam ar savu dzīves pieredzi, savu uztveri un, attiecīgi - ar saviem tarakāniem. Nenobrīnīties reizēm, cik atšķirīgi var paskatīties uz vienu situāciju vai vienu un to pašu frāzi.
Esmu piedzīvojusi, ka viens cilvēks, briesmīgi pārskaities, sabļāva uz mani (no mana skatupunkta - pilnīgi uz līdzenas vietas un hvz par ko) un pusgadu runāja caur zobiem. Attiecīgi es - tāpat. Jo arī jutos apbižota.
Bet likties ta nav kur, darba lietās jākontaktē.
Līdz kādudien izrunājāmies.
- Es noprasīju - par ko?!
- Bet tu pateici - .... !
- Nu, jā... (patiesībā biju vispār aizmirsusi šo frāzi kā, manuprāt, absolūti nenozīmīgu un nenopietnā sarunā pa jokam izmestu). Un... kas par to?
- Bet tu mani ......
Man nekad mūžā nebūtu prātā ienācis, ka to frāzi varētu TĀ uztvert un piešķirt tai TĀDU saturu. Un sajusties apvainots, aizskārts, pazemots... OMG!
Izskaidrojāmies, salabām, pasmējāmies, ka vīrieši no Marsa, sievietes no Venēras, līdz šai dienai miers un draudzība.

Es par ko. Jācenšas ir piedot. Jo mēs jau nekad nevaram otra ādā ielīst un tā īsti saprast, kāpēc viņš teicis vai rīkojies tā vai citādi, ko domājis, kā juties, ko gribējis. Un sabūvējam paši savus greizo spoguļu attēlus, kas mēdz būt visai tālu no patiesības. Zinu, ka viegli pateikt, grūti izdarīt... Ja nu gluži piedot nesanāk, mēs varam vismaz atlaist situāciju, piedomājot, ka kaut kāds iemesls (lai arī mums nesaprotams) ir bijis tam, ka notika kā notika, un ka tam cilvēkam savs ceļš ejams, un lai viņš to iet, bet mēs ejam savējo. Galvenais neuzkrāt un neaudzēt sevī aizvainojuma sajūtu, jo tas ir milzīgs postošs spēks, kas grauj no iekšpuses.

[daddy]

galvenais - sadot pa muti uzreiz!    kamēr aizvainojums nav pārgājis... tad nebūs šitā kā Nomadei ar veciem aizvainojumiem jāmokās

ja to mirkli nokavē, tad pēc tam varēs plēst matus (savus)  un kost elkoņus (atkal savus) , ka vienreiz neizdarīji, to, ko jau sen vajadzēja...

ja pa muti nav spēka iedot, tad labāk uzreiz griezt otru vaigu, tad trešo, ceturto, moš aizvainotājam apniks, vai kauns sametīsies...

[Luīze]

Starp citu daddy pareizi saka, jo pēc dažām dienām man jau būs aizmirsies, par ko biju apvainojusies.

galvenais - sadot pa muti uzreiz!    kamēr aizvainojums nav pārgājis... tad nebūs šitā kā Nomadei ar veciem aizvainojumiem jāmokās

[daddy]

Starp citu daddy pareizi saka, jo pēc dažām dienām man jau būs aizmirsies, par ko biju apvainojusies.

svētas dusmas, sašutums - tas ir TIK skaisti... katru dienu tādas emocijas nelutina     
ja nu kādu lutina, tam pie galvas daktera laiks...