Mums bija tradicionāli - brokastīs kafijas dzēriens - bija tādas bindžiņas kafija ar kondencēto pienu, kāda vārīta ola vai biezpiens ar krejumu uz maizes. Pusdienās praktiski vienmēr vārītie kartupeļi ar kotletēm vai šmorētiem kauliņiem, tādi forši apcepti ar sīpoliem. Mērci mājās nelietoja, bet piegrieza kādu gurķi atkarībā no sezonas svaigu vai marinētu. Un tad vēl kompotus omis vārīja saldā ēdienā. Un praktiski arī viss. Nu vistas arī šad tad bija, reti, bet atceros, arī šmorētas. No garšvielām tikai sāls, pipari, sīpoli un ķiploks. Gaļa bija, jo kāds rada gabals strādāja vietējā gaļas kombinātā. Svētkos parasti dabūja kādu desas gabalu un vienmēr bija aukstās gaļas. Sieru pirmo reizi nogaršoju , kad sētā draudzene ar siermaizi uzcienāja, kopš tā laika sieru mīlu Drausmīgi. Bet tajā laikā, ja skolai tuvākā kafūzī varēja nopirkt, vienmēr ņēmu siermaizi - 11 kapeikas maksāja. Saldumus mājās atceros tikai dzimšanas dienā un Jaunajā gadā, šad tad izdevās pa ceļam uz māju nopirkt jūras kūku, ļoti patika, ka to varēja divās daļās sadalīt, augšējā ar glazūru un apakšējā ar džemu ... Kašmars, bet tad kaut kā tas viss likās dikti garšīgi. Veikalā pirkām pienu un maizi. Ja gadījās rozinu baltmaize, tad līdz majai labi ja pusi varēja atnest. Un saldējums, tas gan! Liekas bija garšīgāks. Reti, bet trāpijās baltais ar riekstiem ( ne ar riekstu "garšu", bet ar īstiem riekstiem) Fantastika! Fāterim dikti garšoja. Parasti, es šamam prasīju,- Tēt tev saldējumu nenopirkt, par nešanu man pienācās vesela porcija. Fāteris parasti lielā šķīvī iegrūda trīs saldējumus no papīra un ēda ar lielo karoti, bet es skatijos un sapņoju, kad es reiz būšu liela , tad gan ... Ko arī darīju, ne reizi vien. O, jā, sapņi piepildās !